Sākumlapa » Ārpus revīzijas » Par sabiedrības iniciatīvu noteikt Valsts kontrolei tiesības veikt revīzijas Saeimā

Par sabiedrības iniciatīvu noteikt Valsts kontrolei tiesības veikt revīzijas Saeimā

 

 

 

 

 

Sabiedrības iniciatīva rosināt likuma izmaiņas, kas ļautu Valsts kontrolei veikt revīzijas Saeimā, ir sabiedrības augsta atzinība un Valsts kontroles revīziju darba kvalitātes novērtējums. Laikā, kad valsts institūcijas nebauda plašu sabiedrības uzticēšanos, nav bieži dzirdēts, ka sabiedrība prasītu paplašināt kādas valsts institūcijas kontroles un uzraudzības pilnvaras. Tātad mūsu darbs tiek pamanīts un novērtēts.

Tomēr, lai pieņemtu izsvērtus un gudrus lēmumus, vienmēr ir jāizvērtē ne tikai potenciālie ieguvumi, bet arī riski. Saglabājot neitrālu attieksmi pret ierosinājuma būtību, aicinām likumdevēju, tālāk lemjot par Valsts kontroles pilnvaru paplašināšanu, izvērtēt

  • starptautisko praksi,
  • ietekmi uz Satversmē un pašreizējā Valsts kontroles likumā paredzēto varas dalīšanas (līdzsvara) principu un augstākās revīzijas iestādes neatkarību,
  • nepieciešamību / pamatojumu pakļaut Saeimu Valsts kontroles revīzijām (izpratne un skaidrība, vai problēmas, ja tādas ir, ir vienreizējas vai sistēmiskas),
  • iespējamās alternatīvas, tai skaitā jau esošo iespēju pilnveidošana, ja pārmaiņu izaicinājumi pārsniedz sagaidāmos ieguvumus,
  • turpmākos soļus, ja tiek pieņemts lēmums pakļaut Saeimu Valsts kontroles revīzijām.

Starptautiskajā praksē ir sastopami vismaz trīs risinājumi: augstākajām revīzijas iestādēm nav piešķirts mandāts revidēt parlamentu, šis mandāts ir ierobežots tikai uz finanšu revīziju veikšanu vai arī piešķirts mandāts veikt gan finanšu, gan atbilstības (likumības), gan lietderības revīzijas. Konkrētiem risinājumiem katrā valstī ir savs pamatojums, tie vienmēr ir politiski lēmumi, kas ietekmē konstitucionālo varas sadalījumu, tie ir skatāmi no konkrētās valsts vēsturiskās attīstības viedokļa, attīstības līmeņa, valsts pārvaldes kultūras un tiesiskā ietvara, kā arī valsts varas līdzsvara saglabāšanas viedokļa.

Varas dalīšanas (līdzsvara) princips ir viens no mūsdienu demokrātijas pamatprincipiem. Varas dalīšanai jābūt mērķtiecīgai, un viens no sarežģītākajiem uzdevumiem ir praksē nodrošināt vienas varas neiejaukšanos citu varu pilnvaru sfērā. Situācijā, kad Saeima kļūst par Valsts kontroles revidējamo vienību, nepieciešams padziļināti vērtēt iespējamos draudus Valsts kontroles kā augstākās revīzijas iestādes  neatkarībai. Augstākās revīzijas iestādes neatkarība ir būtisks aspekts, ko vērtē arī starptautiskās institūcijas, sniedzot viedokli par valsts varas spēju nodrošināt demokrātiju un atklātību. Tas bija svarīgi gan iestāšanās sarunu laikā ar OECD, gan sarunās ar jebkuru nozari uzraugošām starptautiskām organizācijām.

Starptautiskie publiskā sektora revīziju standarti nosaka, ka augstākā revīzijas iestāde savu darbu efektīvi var veikt tikai tad, ja tā ir neatkarīga, tai skaitā no revidējamām vienībām. Pašlaik Saeima apstiprina amatā gan valsts kontrolieri un padomes locekļus, gan iestādes budžetu, savukārt Valsts kontrole sniedz Saeimai pārliecību par nodokļu maksātāju naudas izlietojumu, ziņojot par revīziju rezultātiem un savu darbu kopumā. Kļūstot par Saeimas revidentu, Valsts kontrole nonāk duālā situācijā – tā vienlaikus ir pakalpojuma sniedzējs un pakalpojuma saņēmēja uzraugs. Vēlme saglabāt varas līdzsvaru arī varētu būt viens no iemesliem, kāpēc Satversmes tēvi, rakstot Satversmi un Valsts kontroles likumu pagājušā gadsimta 20. gados, Saeimu atstāja ārpus Valsts kontroles uzraugāmo loka. Ja līdzsvaru plānojam mainīt, tad būtu jādomā par kompensējošiem mehānismiem, kā Valsts kontroles neatkarību saglabāt.

Domājot par nepieciešamību pakļaut Saeimu Valsts kontroles revīzijām, būtu jāanalizē esošie riski un jāsaprot, vai riski ir tik augsti, lai investētu papildu līdzekļus uzraudzības mehānismos. Vai problēmas budžeta izlietojumā ir vienreizējas vai sistēmiskas? Vai un kāpēc nav izmantojami pašlaik pieejamie instrumenti?

Tātad – jāizvērtē arī iespējamās alternatīvas. Ja jau pašlaik esam konstatējuši jomas, kur Saeimas budžeta izlietojumā nepieciešami uzlabojumi, iespējams, jāpārdomā, cik efektīvi strādā esošā iekšējās kontroles sistēma, –  sava saimniecība katram vispirms ir jāsakārto pašam. Tāpat jāizvērtē iespēja izmantot Saeimas pastāvīgās komisijas un to konsultantu resursu, kā arī paplašināt Saeimu jau šobrīd revidējošo zvērinātu revidentu darba apjomu. Pašlaik Saeimas budžeta finanšu revīziju veic zvērināts revidents, un normatīvie akti pieļauj zvērinātajam revidentam doto uzdevumu paplašināt arī ar atbilstības vai lietderības pārbaudēm. Valsts kontrole pēdējo gadu laikā ir cieši sadarbojusies ar zvērinātiem revidentiem, tajā skaitā ieguldījusi resursus zvērinātu revidentu apmācībā veikt atbilstības pārbaudes un strādāt atbilstoši publiskā sektora revīzijas standartiem.

Ja Saeima tomēr pieņems lēmumu pakļaut savus izdevumus un darbību regulārām Valsts kontroles revīzijām, nepieciešami arī nopietni un labi izsvērti lēmumi par turpmākajiem soļiem. Jālemj par Valsts kontroles mandātā iekļaujamiem revīziju veidiem un apjomu.

Piemēram, ja tiek nolemts, ka Valsts kontrole veic tikai finanšu revīzijas, jāsaprot, kāpēc finanšu revīzijas nevar turpināt veikt zvērināts revidents. Ja savukārt Valsts kontrolei tiek dots mandāts veikt arī lietderības revīzijas, tad jāapzinās, ka tāpat kā jebkuru citu revīziju gadījumā revīzijas tēmas noteiks Valsts kontrole, nevis Saeimas deputāti.

Šie lēmumi, kā arī lēmumi par papildu finansējumu un Valsts kontroles finansiālās neatkarības palielināšanu, jāiestrādā Valsts kontroles likuma un citu normatīvo aktu grozījumos.