Sākumlapa » Ārpus revīzijas » Skaidri noteikumi kapsētu saimniecībai. Vai noraksim darba grupā?

Skaidri noteikumi kapsētu saimniecībai. Vai noraksim darba grupā?

Departamenta direktors Edgars Korčagins

Valsts kontroles replika par MK izvērtējumu par vienota tiesiskā regulējuma izstrādes nepieciešamību kapsētu apsaimniekošanas jomā

Bez ironijas. Ja pajautāsim uz ielas satiktam cilvēkam, ko viņam nozīmē kapi, visticamāk dzirdēsim pārdomas par tautas identitātes pašiem pamatiem, kas ir svēti un neskarami.

Vai tas būtu iemesls, kāpēc kapsētu apsaimniekošanas jautājumi gandrīz trīs gadu desmitu laikā kopš neatkarības atjaunošanas joprojām nav sakārtoti? Vai tā ir vietējo iedzīvotāju griba, īpatnības un novadu tradīcijas, ka pašvaldības, kas apsaimnieko gandrīz visas Latvijas kapsētas, ilgstoši nav spējušas ar šo saimniecību tikt galā? Jo tieši ar iedzīvotāju gribu, īpatnībām un tradīcijām izvērtējumā, ko Ministru kabinetam uzdeva veikt Saeimas Publisko izdevumu un revīzijas komisija, tiek argumentēts pret nepieciešamību beidzot ieviest kārtību vienā no mūsu identitātes stūrakmeņiem, nosakot pašvaldībām skaidru standartu kapsētu apsaimniekošanas jomā.

Grūti iedomāties, ka mūsu tradīcijas patiesi ir tik īpatnas un iesīkstējušas, ka iedzīvotāji arī turpmāk ir gatavi samierināties ar to, ka dati par Latvijas kapsētās apbedītajiem daļēji ir zuduši, esošie netiek kārtīgi apkopoti un atjaunoti, informācija par pašvaldību sniegtajiem pakalpojumiem, ja vispār ir atrodama, ir nepilnīgi formulēta, maksājumi neskaidri un ļoti atšķirīgi. Vai tiešām šāda ne-kārtība ir tā, ko iedzīvotāji ir gatavi likt jau pieminētās identitātes stūrakmenī bez bažām, ka tas pārvērtīsies par kapakmeni?

Pagājušajā gadā, veicot likumības un lietderības revīziju “Vai pašvaldību rīcība, nodrošinot kapsētu apsaimniekošanu un ar kapsētu izmantošanu saistītos pakalpojumus, ir likumīga un lietderīga?”, mēs Valsts kontrolē gan klātienē, gan rakstiski saņēmām daudzas  iedzīvotāju sūdzības par neskaidrībām un problēmām pašvaldībās kapsētu apsaimniekošanas jomā. Galvenokārt tās bija saistītas ar kapavietu iegūšanu un uzturēšanu, kā arī maksājumiem. Ļoti būtisks un aktuāls jautājums iedzīvotājiem ir arī pašvaldību rīcība ar ilgstoši nekoptajām kapa vietām.

Revīzijas rezultātā 11 pašvaldībām tika sniegti ieteikumi, aicinot precizēt un pilnveidot pašvaldību pārziņā esošo kapsētu izmantošanu reglamentējošos normatīvos aktus, uzlabot iedzīvotājiem būtiskās ar kapsētu izmantošanu saistītās informācijas pieejamību un nodrošināt labāku pakalpojumu pieejamību, pilnveidot pašvaldību attīstības un budžeta plānošanu, nodrošinot ciešāku sasaisti, un uzlabot pašvaldībās ieviestās kontroles.

Ņemot vērā, ka pašvaldībām ilgstoši nav izdevies šos jautājumus sakārtot, un arī pašas pašvaldības atzina, ka ir daudz neskaidrību pašvaldību tiesībās un pienākumos, Valsts kontrole aicināja atbildīgās institūcijas un pašvaldības vienoties par vienotu normatīvo aktu, kurā būtu regulējums vismaz par šādiem iedzīvotājiem būtiskiem pamatjautājumiem neatkarīgi no dzīvesvietas pašvaldības:

  • apbedīšanai nepieciešamās kapavietas iegūšanas kārtību, ietverot kapavietas piešķiršanas, vietas ierādīšanas dabā, kā arī iezīmēšanas kapsētu plānos u.c. darbības;
  • vēlamās apbedījuma vietas rezervēšanas (t.i., neveicot apbedīšanu) kārtību;
  • iedzīvotājam veicamo ar tuvinieka apbedīšanu saistīto maksājumu veidu, vienā maksājumā ietverot visas izmaksas par pašvaldības veicamajām darbībām, kas saistītas ar kapavietas piešķiršanu;
  • pašvaldībai obligāti veicamā maksājuma apmēra noteikšanas principiem;
  • apbedīšanas organizēšanai iesniedzamo dokumentu klāstu un lietvedības kārtību;
  • dzimtsarakstu nodaļu un par kapsētu jomu atbildīgo institūciju sadarbību un veidojamajiem apbedījumu reģistriem nolūkā nodrošināt arī citām pašvaldībām nepieciešamos datus, lai pēc pieprasījuma izsniegtu informāciju par pašvaldības pārziņā esošajās kapsētās apbedītajiem;
  • kapsētu apsekošanas, nekopto kapavietu apzināšanas un aktu sagatavošanas kārtību, aktēšanas periodu un rīcību ar aktētajām kapavietām pēc noteiktā laika perioda, kā arī par nekoptas kapavietas raksturojumu;
  • virsapbedījumu veikšanas un reģistrācijas kārtību;
  • informācijas publiskošanas kārtību.

Bez jauna normatīvā regulējuma, protams, varētu arī iztikt, ja pašvaldības, īstenojot tām uzticētās funkcijas, varēs savstarpēji vienoties par iedzīvotājiem būtisko ar kapsētu jomu saistīto jautājumu organizēšanu, nosakot vienotus, skaidrus un saprotamus kapsētu uzturēšanas un izmantošanas principus.

Jautājums tikai, vai kārtējā darba grupa ar šo uzdevumu tiks galā un, mazliet brutāli izsakoties, nenoraks to. Nenoraks tāpat, bez skaidras kapavietas, nereģistrējot un par nesaprotamu maksu.