Sākumlapa » Ārpus revīzijas » … un gaisā turpināja svilpot sudraba lodes … jeb

… un gaisā turpināja svilpot sudraba lodes … jeb

Pārdomas par mītiem, inovācijām un eksperimentiem valsts pārvaldē

Iespējams, pats noturīgākais mīts valsts pārvaldē ir mīts par unikālu metodi vai paņēmienu, kas ļauj ātri un, vēlams, neieguldot pārāk daudz darba atrisināt visas problēmas un sasniegt mērķi, lai kāds tas būtu. Kā ikviens mīts, tas ir noturīgs, un šī mīta noturīgums ir balstīts cerībās, ka bez īpašas piepūles šāds risinājums ir iespējams – ja ne pie mums, tad Igaunijā jau nu noteikti. Tas liek valsts pārvaldes speciālistiem šo risinājumu meklēt, ieguldīt resursus, gadu no gada kārtējai ierēdņu paaudzei cerot, ka šī brīža konkrētais atradums ir vienīgās pareizās zāles un vislabākās raudzes sudraba lode, kas beidzot nobeigs pašu sliktāko jodu.

Iepriekšējo gadu desmitu laikā šie meklējumi ir veduši gan pa jaunās publiskās pārvaldes attīstības takām, gan vidēja termiņa budžeta pieejas ceļu, rezultātu un rezultatīvo rādītāju sistēmas ieviešanas līkločiem, normatīvo aktu saskaņošanas procesa, rīcībpolitikas un stratēģiskās attīstības plānošanas lielceļiem. Vidējā ierēdņu paaudze atceras ieguldījumu Latvijas ilgtspējīgas attīstības stratēģijas 2030 un vismaz četru Nacionālo attīstības plānu izstrādē, ko atsvaidzināja periodisks ES struktūrfondu plānošanas dokumentu izstrādes process kohēzijas un lauku politikas jomā. Meklējumu ceļu malās krīzes brīžos parādās tādas iespaidīgas ceļazīmes kā funkciju izvērtējuma process, kas saskaņots ar periodisku publisko pakalpojumu izvērtējumu un atbilstošiem valsts pārvaldes optimizācijas iespēju meklējumiem. Tiesa, optimizācijas risinājumi visbiežāk beigušies ar vienkāršu darba samaksas un ierēdņu skaita samazināšanu, jo patiesas izmaiņas funkciju un uzdevumi izpildē ne vienmēr varēja saskatīt. Iespējams, cerības par izmaiņām tika paceltas augstākā līmenī, nekā tas bija iespējams. Šāda nepiepildīto cerību sajūta ir laba augsne jauniem un jauniem mēģinājumiem to uzlabot, jauniem un jauniem sudraba lodes meklējumiem.

 Jaunākā ierēdņu paaudze kā savējo atpazīs mērinstrumentu paneļa ienākšanu, administratīvo un pamatdarbības funkciju izmaksu noteikšanas metodes, kā arī dizaina pieejas attīstību publisko pakalpojumu jomā. Savukārt pēdējo mēnešu pienesums ir apzinātības, inovāciju un eksperimentēšanas idejas.

Vai ar šo uzskaitījumu valsts pārvaldības uzlabošanas ideju tvērums ir izsmelts? Iespējams, ka ne, jo pagaidām ārpus mūsu valsts pārvaldes reformatoru redzesloka vēl ir, piemēram, biheivioristiskā pārvaldība un bikstu (nudge) teorijas praktiska pielietošana.

Jā, valsts pārvaldes uzlabošanas process ir nebeidzams. Noteiktos gadījumos tas atkārtojas, jo savulaik populārās teorijas un prakses pēc kāda laika atkal atgriežas apritē. Vai varam apgalvot, ka līdzšinējā pieredze, pielietojot un attīstot dažādas prakses, ir bijusi bezjēdzīga un nevajadzīga? Domāju, ka ne, jo ikviena no šīm prasmēm kaut kādā veidā un apjomā ir noderīga un atstāj savu neizdzēšamu sliedi kopējā valsts pārvaldes ceļu kartē. Dažkārt atšķirīgo teoriju un pieeju nogulsnējumi var kļūt arī apgrūtinoši un izraisīt diskusijas par administratīvā sloga pieaugumu. Piemēram, vienlaicīgi attīstot gan rīcībpolitikas, gan teritorijas plānošanas, gan stratēģiskās plānošanas pieeju, institūcijas sastopas ar nepieciešamību izstrādāt vairākus desmitus dažādu tipu plānošanas dokumentu, kuru savstarpējai saskaņošanai un atbilstībai tiek tērēts nesamērīgi daudz resursu.

Pēdējās valsts pārvaldes aktualitātes par augstākās ierēdniecības apmācībām atsevišķās sabiedrības grupās ir raisījušas dzīvelīgas diskusijas. To sakarā gribas jautāt – vai atkal ceram uz kārtējo “ātro, vienīgo un pareizo” risinājumu, uz sudraba lodi, kam pa spēkam arī brīnumi? Nevar noliegt, vārdam ir nozīme un spēks, tā tas no iesākuma ir bijis. Labi iesaiņota informācija, metode vai risinājums ir pievilcīgāks par robustu pieeju, kas ielikta parastā kartona kastē.

Protams, ka dizaina, apzinātības, bikstu, inovāciju, eksperimentēšanas un citām biheivioristiskā substrātā augušām teorijām ir vieta valsts pārvaldē. Tomēr ir jāizpilda arī zināmi priekšnoteikumi, lai visas jaunās vai aizmirstās un atkal atgādinātās prakses dzītu veselīgus asnus un nekļūtu par papildu apgrūtinājumu tiem, kurus tās skar ikdienā. Uzskaitīsim tikai dažus priekšnoteikumus, lai jaunejamie ceļi vestu ārā no negatīvas birokrātijas un administratīvā sloga Mīnotaura labirintiem.

Vispirms ir jāsaprot, kas ir mērķis, ko gribam sasniegt. Kāds būs politikas rezultāts, kas turklāt ir dokumentēts, ar finansējumu pamatots un konkrētā laika distancē sasniedzams? Nepietiek tikai ar ritmisku kāju kustināšanu vien. Ir jāredz virziens, kurā iet. Jābūt noteiktam mērķim.

Otrkārt, kļūdainas un pat pretlikumīgas darbības “post factum” nevar pasludināt par iepriekš nebijušu, unikālu eksperimentu. Inovācijas un eksperimenti ir jāorganizē, jānosaka atbildīgais, mērogs, vieta un loma nacionālas politikas mērķu sasniegšanā. Pirms uzsākt testēt jaunas idejas, valsts pārvaldei jāsaprot, ka ar valsti un tās iedzīvotājiem neeksperimentē. Tas nav poligons, kurā pārbaudīt jaunas un smukas idejas.

Treškārt, neviena jauna un nebijusi pieeja nav veids, kā atrisināt resursu nepietiekamību. Plakāts “Šeit tiek ieviesta inovācija un notiek eksperiments!” nav veids, kā veikli piemānīt citas institūcijas diskusijās par nepieciešamajiem resursiem.

Mums ir nepieciešama inovatīva, gudra un pierādījumos balstīta valsts pārvalde. Jaunajām pieejām ir noteikta vieta valsts pārvaldē, no tām nav jāizvairās, bet ir jāiemācās tās saprast, kontrolēt un vadīt. Inovācijas, kas netiek vadītas, visbiežāk būs haotiskas un nesaprotamas ne tikai dalībniekiem, bet arī pašiem idejas autoriem. Nav noslēpums, ka dažas būtiskas eksperimentālas un inovatīvas pieejas ir jau radušas savu vietu sabiedrisko pakalpojumu jomā, bet valsts pārvalde par tām nezina. Varbūt, ka ir pat labi, ka nezina.

Vai valsts pārvaldē, strādājot ar jauniem risinājumiem, ir pieļaujamas kļūdas? Vispirms ir jābūt stingrai gribai atzīt, ka no kļūdām ir jācenšas izvairīties. Ir tomēr būtiska atšķirība, vai ar vieglu roku eksperimentu norakstām zaudējumos vai izdarām visu, lai kļūdas nepieļautu, preventīvi samazinot riskus. Ja kļūdas ir radušās (un tas ir praktiski neizbēgami), atkal ir nepieciešama drosme atzīt problēmas un veikt pasākumus, lai kļūdu sekas būtu minimālas un netiktu pieļauta to atkārtošanās nākotnē. To sauc arī par mācīšanos no kļūdām. Ir jāsaprot, ka atbildīga rīcība neveiksmju gadījumā ir svarīgāka par pašu neveiksmes faktu.  Tas, protams, neattiecas uz pretlikumīgu darbību, pret tādām ir jābūt nulles tolerances līmenim.

Tādējādi valsts pārvaldē, meklējot jaunus risinājumus, sastopoties ar laika trūkumu, citām neparedzētām problēmām, lielākais izaicinājums ir nevis paslaucīt kļūdas zem paklāja, bet gan atzīt tās, labot un neatkārtot. Viss jaunais, ko gribam pielietot valsts pārvaldē, nav fikso ideju pārbaudes pirmais solis, bet gan plānotas un mērķtiecīgas rīcības “apzinātības” pēdējais solis.

* Autors ir valsts pārvaldes un politiku plānošanas eksperts, Latvijas Republikas Valsts kontroles politiku plānošanas projektu un analīzes procesu vadītājs