Latvijas Republikas Valsts kontroles vēsture

Periods
1918.–1923.

Iestāde
Pēc neatkarīgas Latvijas Republikas proklamēšanas 1918.gada 18.novembrī tika veidota jaunās republikas valdība, kurā vienu vietu paredzēja arī valsts kontrolierim. Līdz ar to var uzskatīt, ka pamats mūsdienu Valsts kontrolei likts 1918.gada 2.decembrī, veidojot augstāko Latvijas valsts izpildvaru – Pagaidu Valdību.

Lai gan 1918.-1920.gadā jaunizveidotā Latvijas Republika pārdzīvoja dažādu politisku režīmu nomaiņu[1] un valsts administratīvo institūciju izveide bija sarežģīta, Valsts kontrole tieši šai laikā ar dažādiem nosaukumiem un darbības pārtraukumiem sāka veidoties par patstāvīgu finanšu kontroles institūciju. Līdzīgi citām valsts iestādēm tā sākotnēji tika veidota pēc Krievijas parauga. Pēc lielinieku nostiprināšanās lielākajā Latvijas teritorijas daļā 1919.gadā tika izveidota padomju tipa kontroles institūcija - Valsts revīzijas un kontroles komisariāts, kurš pastāvēja līdz 1920.gada vidum. 1919.gada rudenī pēc Bermonta uzbrukuma un lielinieku sakāves Rīgā darbību pakāpeniski atjaunoja Latvijas valdības institūcijas, tai skaitā arī Valsts kontrole, kura kā neatkarīgās Latvijas kontroles iestāde turpināja darbu līdz 1923.gada vidum.

Vadītājs
Iestādes izveides pirmsākumos valsts kontrolieris bija Pagaidu Valdības pilntiesīgs loceklis ar balsstiesībām valdības sēdēs. Pirmais valsts kontroliera amatu ieņēma advokāts Eduards fon Rozenbergs.

Laikā līdz 1919.gada jūlijam valsts kontroliera amatu īsu laiku ieņēma trīs dažādi cilvēki: valsts revīzijas komisārs Augusts Sukuts, vēlāk par valsts kontrolieri tika iecelts Fricis Alberts Arājs, taču pavisam drīz jau viņu nomainīja Heinrihs fon Brimers.

1919.gada jūlijā par valsts kontrolieri tika iecelts zvērināts advokāts Pauls Mincs, savukārt 1921.gada 17.jūnijā - Ernests Ozoliņš.

Tiesiskais regulējums
Valsts kontroles darbības pirmsākumos tika izstrādāti vispārīgie revīzijas noteikumi. 1919.gada septembrī, par paraugu ņemot Krievijas likumus un piemērojot tos Latvijas apstākļiem, tika izstrādāti pagaidu noteikumi par Valsts kontroli un revīzijas pagaidu reglaments. Šajā laikā pakāpeniski notika Valsts kontroles likuma izstrāde.

Galvenie darbības principi un notikumi
Vispārīgie revīzijas noteikumi paredzēja, ka viss valstij piederošais, kā arī valdības un sabiedrisko iestāžu un uzņēmumu rīcībā esošās naudas, mantas un materiālās vērtības un to apgrozījums, ir pakļauts Valsts kontroles pārbaudei.

Iestādē revīziju funkcijas tika sadalītas četros departamentos. Kara apstākļu dēļ 1919.gadā radās vajadzība nodibināt īpašu revīzijas aparātu – armijas kontroli[2], kuras darbība notika saskaņā ar Valsts kontroles reglamentu, taču valsts kontrolierim bija tiesības, vienojoties ar kara ministru vai armijas virspavēlnieku, atkāpties no revīzijas reglamenta.

1919.gada 6.oktobrī, noturot savu pirmo sēdi, sāka darboties Valsts kontroles padome. Pēc Bermonta uzbrukuma Rīgai 1919.gada novembrī Valsts kontrole atjaunoja darbību, turpinot iestādes pilnveidošanu.

1921.gadā Valsts kontroles darbs tika sadalīts starp diviem departamentiem: Pirmais departaments izvērtēja plānotos darījumus un uzraudzīja to, kā šie darījumi tiek īstenoti, Otrais departaments veica pēcrevīzijas – pārbaudīja jau notikušus darījumus.

Periods
1923.–1940.

Iestāde
1923.gada 16.augustā stājās spēkā neatkarīgās Latvijas Republikas laika likums „Par Valsts kontroli”, saskaņā ar kuru Valsts kontrole kļuva par neatkarīgu koleģiālu iestādi, un šādi tā turpināja darboties līdz 1940.gadam. Pēc apvērsuma 1934.gadā, kad Ministru prezidents Kārlis Ulmanis nekonstitucionāli pārņēma gan valsts, gan valdības vadītāja pilnvaras, Valsts kontrole tika iekļauta izpildvaras struktūrā. Izmaiņas skāra valsts kontroliera iecelšanas procedūru: pēc 1934.gada 15.maija valsts kontrolieri amatā iecēla Ministru kabinets.

Vadītājs
1923.gada 13.novembrī uz trim gadiem par Latvijas Republikas valsts kontrolieri tika ievēlēts Roberts Ivanovs, kurš Valsts kontroles darbu sekmīgi vadīja turpmākos 11 gadus līdz 1934.gada 15.maija apvērsumam. Pēc apvērsuma R.Ivanovs iesniedza atlūgumu pēc paša vēlēšanās.

1934.gadā par valsts kontrolieri tika iecelts bijušais augstākās revīzijas iestādes departamenta priekšsēdētājs Jānis Kaminskis, kurš šajā amatā strādāja līdz 1939.gada oktobrim, kad viņu nomainīja augstākās revīzijas iestādes Pirmā departamenta priekšsēdētājs Kārlis Piegāze, kurš šajā amatā strādāja līdz 1940.gada 22. jūnijam.

Tiesiskais regulējums
Valsts kontroles darbību reglamentēja 1923.gada vasarā pieņemtais likums „Par Valsts kontroli”. 1924.gada nogalē Ministru kabinetā tika iesniegts Valsts kontroles revīzijas reglamenta projekts, kurā precīzāk tika definētas Valsts kontroles tiesības un pienākumi tieši revīziju jomā. Taču revīzijas reglamenta izstrāde ritēja samērā lēni, tas uz trim gadiem aizkavējās Ministru kabinetā un Saeimai tika nodots vien 1927.gadā, kur tika pieņemts tikai vēl pēc četriem gadiem – 1931.gadā.

Galvenie darbības principi un notikumi
Likumā par Valsts kontroli tika noteikts, ka Valsts kontroles galvenais uzdevums ir raudzīties, lai valsts līdzekļu ievākšana, to izlietošana un vispār rīcība ar valsts mantu būtu likumīga, lietderīga un pareiza. Likums arī noteica, ka Valsts kontroles priekšgalā stāv kontrolieris, kurš tiesību, administratīvās tiesas un uzraudzības ziņā tika pielīdzināts ministriem. Saskaņā ar likumu valsts kontrolieri uz trīs gadiem ievēlēja Saeima.

Tika izveidota jauna Valsts kontroles padome, kā arī revīzijas departamentu kolēģijas. Saskaņā ar likumu padomes un kolēģiju locekļus amatā iecēla Ministru kabinets, bet apstiprināja Saeima. Valsts kontroles padomes kompetencē bija lēmumu pieņemšana padomes locekļu un departamentu kolēģiju ierosinātos jautājumos, kas saistīti ar revīzijām, kā arī lēmumu pieņemšana par revīzijas departamentu iesniegtajiem jautājumiem, kas pārsniedza departamentu kolēģijas kompetenci. Tāpat arī padome izskatīja pārskatus par budžeta izpildi pirms to iesniegšanas Saeimai, iestāžu un personu sūdzības par departamentu kolēģiju lēmumiem, kā arī lēma par dažādu iestāžu un personu iesniegtajiem ierosinājumiem par revīziju darbu. Departamentu kolēģiju uzdevums bija izskatīt un pārbaudīt revīziju rezultātus.

Revīzijas darbi tai laikā tika sadalīti starp diviem revīzijas departamentiem. Katrs no tiem sastāvēja no kolēģijas, revidentiem un palīgdarbiniekiem. Departamenta priekšsēdētājus un to biedrus valsts kontrolieris iecēla no Valsts kontroles padomes locekļu vidus. Departamenta kolēģija sastāvēja no priekšsēdētāja un kolēģijas locekļiem - ne vairāk kā sešiem katrā departamentā.

Valsts kontrole tolaik piedalījās valsts budžeta apspriešanā gan Ministru kabinetā, gan Saeimas budžeta komisijā, tā aktīvi līdzdarbojoties valsts saimniecības stabilizēšanā.

Periods
1940. – 1991.

Iestāde
Laikā no 1940.gada līdz 1991.gadam Valsts kontrole kā institūcija Latvijā nedarbojās, bet valsts finanses kontrolējošās iestādes ar dažādiem nosaukumiem un atšķirīgiem uzdevumiem un mērķiem tika veidotas un strādāja līdz 1991.gadam.

Periods
1991.–2004.

Iestāde
1991.gada nogalē Latvijas Republikas Augstākā Padome pieņēma likumu „Par Valsts kontroli”, taču Valsts kontrole kā iestāde tika nodibināta un darbu uzsāka tikai 1992.gada augustā. Tā kā likuma 2.pants noteica, ka Valsts kontroli izveido Latvijas Republikas Augstākā Padome un Valsts kontrole tai ir tieši pakļauta, tas nozīmēja, ka savā darbībā Valsts kontrole bija neatkarīga, tā neatradās izpildvaras struktūrā, un par paveikto Valsts kontrole atskaitījās tikai Augstākajai Padomei, kuras funkcijas vēlāk pārņēma Latvijas Republikas pilsoņu ievēlētā Saeima.

Vadītājs
Par galveno valsts kontrolieri Augstākā Padome 1992.gada 17.jūnijā iecēla Austri Kalniņu. 1992.gada 16.decembrī viņš uzsāka darbu valsts kontroliera amatā. 1993.gada 3.decembrī Saeima par valsts kontrolieri iecēla un pēc četriem gadiem 1997.gada decembrī uz septiņiem gadiem pārvēlēja Raitu Černaju.

Tiesiskais regulējums
Līdz 1993.gadam Valsts kontrole darbojās saskaņā ar 1991.gada 17.decembrī Latvijas Republikas Augstākajā Padomē pieņemto likumu „Par Valsts kontroli”. Savukārt 1993.gada 28.oktobrī Latvijas Republikas Saeima pieņēma un 1993.gada 4.novembrī Valsts prezidents izsludināja likumu, ar kuru tika atjaunots 1923.gadā pieņemtais likums „Par Valsts kontroli”. 1996.gada 6.novembrī tika pieņemti grozījumi likumā „Par 1923.gada 2.augusta likuma „Par Valsts kontroli” atjaunošanu”, tika mainīts tā nosaukums, un turpmāk tas tika saukts par likumu „Par Valsts kontroli”. 2000.gadā tika sagatavots jauns Valsts kontroles likuma projekts. 2002.gada 9.maijā Saeima pieņēma un 12.jūnijā spēkā stājās jaunais Valsts kontroles likums, kura nostādnes nodrošināja revīzijas sistēmas nostiprināšanu, Valsts kontroles darba apjoma paplašināšanu, iekļaujot tajā arī Eiropas Savienības piešķirto līdzekļu revīziju,  un revīzijas kvalitātes uzlabošanu.

Galvenie darbības principi un notikumi
Valsts kontroli vadīja galvenais valsts kontrolieris, bet tās sastāvā ietilpa valsts kontrolieri (tagad – valsts revidenti) un kanceleja. Revīzijas tika veiktas visā valstī. Līdz 1993.gada vidum savi valsts kontrolieri bija gandrīz katrā rajonā. Saskaņā ar atjaunoto likumu Valsts kontroli veidoja valsts kontrolieris, Valsts kontroles padome, revīzijas departamenti un kanceleja. 1994.gada februārī Saeima apstiprināja amatos pirmos atjaunotās Valsts kontroles padomes locekļus.

Saskaņā ar likumu Valsts kontroles pamatuzdevums bija nodrošināt Latvijas Republikas teritorijā parlamentāro kontroli pār valdības programmu izpildi. Revīziju darbs šajā laikā tika organizēts galvenokārt divos virzienos: valsts budžeta revīzijas un valsts saimnieciskās darbības revīzijas. 1994.gada 17.oktobrī Valsts kontrole tika uzņemta starptautiskajā augstāko kontrolējošo institūciju organizācijā INTOSAI. 1995.gada 9.maijā Valsts kontrole kļuva par pilntiesīgu Eiropas valstu augstāko kontrolējošo institūciju starptautiskās organizācijas EUROSAI locekli.

Attīstot un paplašinot revīziju darbu, 1996.gadā Valsts kontrolē tika izveidots Privatizācijas procesa revīzijas departaments un 1997.gada sākumā - Pašvaldību revīzijas departaments.

2000.gadā tika izstrādāts un uzsākts īstenot Valsts kontroles Stratēģiskās attīstības plānu laika posmam no 2000.gada līdz 2004.gadam. 2002.gads bijis arī zīmīgs parlamentārās sadarbības stiprināšanā, jo 2002.gada 24.oktobrī tika izveidota Latvijas Republikas Saeimas Publisko izdevumu un revīzijas komisija.

Periods
2004. – šodien

Iestāde
Latvijas Republikas Valsts kontrole turpina savu darbību kā neatkarīga koleģiāla augstākā revīzijas (audita) iestāde 2002.gadā pieņemtā Valsts kontroles likuma regulējuma ietvaros.

Vadītājs
2004.gada 22.decembrī Saeima valsts kontroliera amatā iecēla Ingunu Sudrabu.
2013.gada 17.janvārī Saeima valsts kontroliera amatā iecēla līdzšinējo Valsts kontroles padomes locekli Elitu Krūmiņu.

Tiesiskais regulējums
2005.gadā Saeima pieņēma grozījumus Valsts kontroles likumā, ar kuriem tika mainīta Valsts kontroles lēmumu pieņemšanas kārtība un tika noteikts, ka turpmāk lēmumu par revīzijas ziņojumu kopīgi pieņem departamenta direktors un sektora vadītājs, kas tieši ir atbildīgs par konkrēto revīziju. Līdz 2005.gada jūlijam lēmumus par revīziju ziņojumiem pieņēma revīzijas departamenta kolēģija, kas sastāvēja no Saeimas vēlēta revīzijas departamenta direktora un Saeimas vēlētiem sektoru vadītājiem (likuma grozījumi arī noteica, ka sektoru vadītājus amatā turpmāk ieceļ valsts kontrolieris). Tika precizētas arī atbildības jomas starp dažāda līmeņa darbiniekiem, stingri nosakot valsts kontroliera, Valsts kontroles padomes, revīzijas departamentu direktoru un sektoru vadītāju atbildības jomas. Likuma grozījumi atcēla prasību Valsts kontrolei sniegt atzinumu par pašvaldību gada pārskatu sastādīšanas pareizību, un Valsts kontrole pārliecību par pašvaldību budžetiem gūst, paļaujoties uz zvērinātu revidentu sniegtajiem atzinumiem un veiktajām pārbaudēm.

Galvenie darbības principi un notikumi
2005.gadā tika veikta Valsts kontroles struktūras reorganizācija – izveidoti seši revīzijas departamenti. Starp pieciem no tiem revīziju jomas tika sadalītas pēc nozaru principa, savukārt sestā – Revīzijas, metodoloģijas, analīzes un attīstības departamenta - kompetencē iekļāva revīzijas metodoloģijas, stratēģiskās attīstības un starptautiskās sadarbības jautājumus, kā arī revidentu apmācību un revīziju kvalitātes kontroli.

Revīzijas darbā tika ieviests nozaru analīzes princips – revidenti veic svarīgāko nozaru analīzes, kurās detalizēti izvērtē konkrēto nozari, tās tiesisko regulējumu, administratīvo vadību, finanšu un darbības rezultātus, identificē nozarē esošās problēmas un riskus un galarezultātā nosaka iespējamās revīziju jomas turpmākajiem gadiem. Lai pilnveidotu revīziju kvalitāti, tika izveidota revīzijas kvalitātes kontroles sistēma, kas nodrošina pastāvīgu revīziju veikšanas kvalitātes uzraudzību un kontroli.

2006.gada janvārī Valsts kontroles padome apstiprināja Valsts kontroles stratēģiskās attīstības plānu 2006. - 2009.gadam, kas noteica Valsts kontroles attīstības virzienus, mērķus un sasniedzamos rezultātus. Stratēģiskās attīstības plāns izvirzīja trīs būtiskākos attīstības virzienus – Valsts kontroles kā ārējā revidenta lomas stiprināšana, Valsts kontroles attīstības ilgtspējas nodrošināšana un Valsts kontroles resursu plānošana un vadība.

2008.gada augustā apritēja 85 gadi, kopš stājās spēkā neatkarīgās Latvijas Republikas laika likums „Par Valsts kontroli”, saskaņā ar kuru Valsts kontrole kļuva par neatkarīgu koleģiālu iestādi.

2008.gada 18.decembrī Saeima ar pārliecinošu balsu vairākumu valsts kontrolieres amatā atkārtoti iecēla Ingunu Sudrabu.

2013.gada 17.janvārī Saeima ar balsu vairākumu valsts kontrolieres amatā iecēla līdzšinējo Valsts kontroles padomes locekli Elitu Krūmiņu.

2009.gada 7.decembrī Valsts kontroles padome apstiprināja jaunu "Valsts kontroles darbības stratēģiju 2010. - 2013.gadam.", nosakot tajā divus svarīgākos iestādes darbības virzienus: publiskā sektora pārvaldības pilnveidošana un Valsts kontroles attīstības ilgtspējas nodrošināšana.

[1] Neatkarīgās Latvijas valdība K.Ulmaņa vadībā, Padomju Krievijas atbalstītā boļševiku valdība P.Stučkas vadībā un vācu armijas atbalstītā valdība A.Niedras vadībā.

[2] Valsts kontroles sastāvā darbojošās struktūrvienības, kas uzraudzīja pārtikas sagādi un naudas līdzekļu apgrozību armijā.