Aukstā kara beigas, Berlīnes mūra krišana un Baltijas valstu neatkarības atjaunošana pirms nu jau vairāk nekā 30 gadiem šķita iezvanām jaunu laikmetu. Frānsiss Fukujama  (Yoshihiro Francis Fukuyama) steidza pasludināt vēstures beigas un liberālās demokrātijas kā sabiedrības organizācijas beidzamās formas neizbēgamu uzvaru. Ekonomikā dominēja t. s. Vašingtonas konsenss. Mēs no jauna veidojām savu valsti, cenšoties maksimāli integrēties Rietumu pasaules struktūrās. Saskārāmies ar daudzām grūtībām, tostarp nepieciešamību fundamentāli mainīt iepriekšējā laikmeta domāšanu un ieradumus. Kā teica pazīstamais ungāru ekonomists Janos Kornai (János Kornai), mēs nebijām mazattīstīti, mēs bijām aplam attīstīti.

Uz iepriekšminēto notikumu un tendenču fona sabiedriskā vienošanās par minimālu valsts lomu ekonomikā jeb “mazu valsti” tobrīd šķita pašsaprotama. Turklāt straujai izaugsmei un dzīves līmeņa celšanai tuvāk turīgāko Eiropas valstu labklājības līmenim tiešām bija maksimāli jāveicina privātā sektora iniciatīva. Tā nu mēs veidojām valsti kā tādu zemo cenu aviosabiedrību, lai tikai biļetes būtu iespējami lētas, varētu saņemt dažādas atlaides un doties ceļā. Tas, ka nonāksim ne gluži iecerētajā galamērķī, bet labu gabalu no tā, ka par daudzām it kā pašsaprotamām lietām būs jāmaksā papildus un galu galā viss kopā nemaz tik lēti neizmaksās, kļuva skaidrs, tikai jau esot ceļā.

Atgriežoties pie plašākā konteksta, laikmeta grieži tomēr nebija vienvirziena iela, tie drīzāk atgādina šūpoles. Jau Vladimira Putina runa 2007. gada Minhenes drošības konferencē un Krievijas–Gruzijas karš 2008. gadā bija pirmie signāli, ka vēstures beigas tomēr nav iestājušās. Krimas aneksija un Krievijas iebrukums Donbasā 2014. gadā jau bija nepārprotams modinātāja zvans, taču daudzviet Eiropā arī tas vēl palika nesadzirdēts. Tagad, kad Krievija jau otro gadu turpina atklātu plaša mēroga karu pret Ukrainu, pat pašiem lielākajiem optimistiem ir kļuvis skaidrs, ka Krievija ir Nr. 1 drauds Eiropas drošībai. Mums ir jācenšas pēc iespējas vājināt Krievijas ekonomiku un militāro potenciālu, bet pašu aizsardzībai jāvelta gan daudz lielāka uzmanība, gan ievērojami finanšu resursi.

Papildus izmaiņām drošības vidē šajā gadsimtā jau piedzīvojām divas būtiskas krīzes – globālo finanšu krīzi jeb dižķibeli 2008.–2009. gadā un Covid-19 pandēmiju pavisam nesen. Šajās ķibelēs valstij bija nepieciešams sniegt būtisku atbalstu iedzīvotājiem un uzņēmējiem, kas lielā mērā notika uz budžeta deficīta un valsts parāda pieauguma rēķina. Turklāt atbalsts bija nepieciešams visiem – arī tiem, kas nodokļus bija maksājuši pavisam maz vai nemaz. Valsts izdevumu loma ir kļuvusi lielāka, bet valsts ieņēmumi joprojām ir palikuši “mazas valsts” līmenī. Skaidrs, ka ilgtermiņā šāda pretruna nevar pastāvēt. Atgriežoties pie sākumā minētā salīdzinājuma, lēto cenu aviosabiedrība nevar sniegt pilnu servisu, vienlaikus nepalielinot biļešu cenu, tad tā vienkārši kļūs maksātnespējīga.

Manuprāt, ņemot vērā ārējo apdraudējumu un neseno krīžu pieredzi, kā arī gaidāmos izaicinājumus, piemēram, klimata jomā, Latvijā ir pienācis laiks jaunam sabiedriskajam līgumam par lielāku valsti. Par cik tieši lielāku un kādu tieši – par to vēl mums visiem vēl būs jāvienojas. Vēl beidzamo reizi lietojot salīdzinājumu, tas noteikti nebūs stāsts par valsti kā ekskluzīvu kūrortu pēc principa “viss iekļauts”. Aristotelis savulaik pauda, ka krietna jeb tikumiska rīcība atrodas pa vidu starp pārmērību un nepietiekamību. Piemēram, devīgums ir pa vidu starp skopumu un izšķērdību. Iespējams, šo principu nākotnē vajadzētu attiecināt arī uz valsts lomu ekonomikā.

Andris Strazds, Latvijas Bankas Ģenerālsekretariāta vadītājs

Valsts kontroles 100 gadu atzīmēšana šodien – 1923. gadā pieņemtā likuma “Par Valsts kontroli” spēkā stāšanās dienā –, citējot pašu likumu, ir “likumīga, lietderīga un pareizi izvesta”.

Valsts kontrole kā institūcija pastāvēja gan pirms Satversmes, gan likuma “Par Valsts kontroli” pieņemšanas. Tās vadītājs – valsts kontrolieris – jau kopš 1918. gada decembra bija Ministru kabineta loceklis ar balsstiesībām, bet pati institūcija līdz 1923. gadam darbojās kā revīzijas iestāde, gan pamatojoties uz Krievijas Valsts kontroles iekārtas likumu, gan arī 1919. gada pagaidu noteikumiem par Valsts kontroli.

Tomēr, kā debatēs par Valsts kontroles likumu atzīmēja deputāts Arveds Kalniņš, “[..] mūsu tagadējais stāvoklis ir neciešams arī tai ziņā, ka mūsu Satversmē ir dotas kaut arī tikai divos īsos pantos dažas pamata līnijas priekš mūsu Valsts kontroles iekārtas, bet tie principi, kas Satversmē doti, tagad praksē nemaz nav ievēroti. Mūsu kontrole tagadējā veidā ne tikai nav neatkarīga iestāde, viņa ir jāatzīst par tādu iestādi, kura darbojas, gandrīz var teikt, bez kādiem noteikumiem.” Saskaņā ar Likuma par Latvijas Republikas Satversmes spēkā stāšanos un ieviešanu 10. pantu Satversmes 87. pants par Valsts kontroli stājās spēkā tikai ar sevišķa likuma izdošanu par Valsts kontroli. Tādējādi var teikt, ka tikai šodien mēs atzīmējam mūsu valsts Satversmes spēkā stāšanos pilnā apmērā.

Valsts kontroles nepieciešamība un tās neatkarība bija pašsaprotama, izstrādājot Satversmi. Savukārt, izskatot likumu “Par Valsts kontroli”, Saeimā bija plašas debates gan par Valsts kontroles kompetenci, gan uzbūvi. Šajā jubilejas reizē ir vērts atskatīties simts gadu senā pagātnē, lai pārliecinātos, ka tolaik iecerētie Valsts kontroles darbības principi nosaka Valsts kontroles darbību arī šolaik.

Apspriežot Valsts kontroles likuma projektu 1. Saeimā, debatēs tika uzsvērti arī no Satversmes 87. panta izrietošās prasības par Valsts kontroles neatkarības garantijām un uzbūvi. Saskaņā ar Satversmes 87. pantu Valsts kontrole ir neatkarīga koleģiāla iestāde. Ja Valsts kontroles neatkarības garantijas šķita pašsaprotamas un vērā ņemamas debates neizsauca, tad Saeima plašāk apsprieda koleģialitātes principu. Likums “Par Valsts kontroli” iedibināja tradīciju, ka Valsts kontroles vadītāju dēvē par valsts kontrolieri, bet šo terminu neattiecināja uz pārējiem Valsts kontroles padomes locekļiem. Taču Satversmes 88. pants noteic, ka “valsts kontrolierus ieceļ un apstiprina amatā tādā pat kārtībā, kā tiesnešus [..]”. Saeimas komisijas referents deputāts Ansis Petrevics ziņojumā par likumprojektu norādīja, “valdība, iesniedzot Saeimā likumprojektu par Valsts kontroli, bija nostājusies uz tā redzes viedokļa, ka koleģialitātes princips Valsts kontrolē pastāvēs nevis iekš tam, ka Valsts kontroles priekšgalā atradīsies kolēģija, bet iekš tam, ka zemākās tūliņ zem valsts kontroliera stāvošās iestādes būs koleģiālas. [..] Šim ieskatam pretim nostājas otrs ieskats: [..] koleģialitātes princips no mūsu Satversmes tiek saprasts tā, ka [..] pašas kontroles priekšgalā kā viņas vadītājs būs nevis viena persona – valsts kontroliers –, bet varbūt 3, varbūt 5 personas. Tāds bija otrs ieskats publisko tiesību komisijā. Man grūti sacīt, kāda iemesla dēļ šis uzskats neatrada vairākumu.”

Vairāki deputāti, atsaucoties arī uz priekšlikumiem un debatēm Satversmes sapulcē, norādīja, ka saskaņā ar Satversmi valsts kontrolieri ir nevis viens, bet vairāki. Likumā “Par Valsts kontroli” tika noteikts, ka Saeima bez valsts kontroliera apstiprināja arī Valsts kontroles padomes un departamentu koleģijas locekļus. Lai arī spēkā esošajā likumā par valsts kontrolieri tiek dēvēts tikai Valsts kontroles padomes priekšsēdētājs, Satversmes 88. panta izpratnē visi Valsts kontroles padomes locekļi ir valsts kontrolieri.

Visplašākās debates Saeimā, izskatot likumu “Par Valsts kontroli”, raisīja jautājums par tās kompetenci. Proti, vai Valsts kontroles tiesība vērtēt valsts institūciju rīcību ar mantu attiecināma tikai uz šīs rīcības likumību vai arī lietderību. Daļa no deputātiem uzskatīja, ka Valsts kontrolei nedrīkstētu piešķirt tiesības vērtēt arī rīcības ar mantu lietderību. Publisko tiesību komisijas referents Ansis Petrevics atgādināja komisijas mazākuma viedokli: “Ko viens pēc savas labākās apziņas [..] uzskata par lietderīgu, to otrs, arī pēc savas labākās apziņas, par nelietderīgu, un taisnība var būt kā vienā, tā otrā pusē. Vismaz nevarētu uzlikt nekādu atbildību, nekādus pienākumus cilvēkam, kurš, ievērojot lietderības principu, ir rīkojies pēc savas labākās apziņas.” Saeimas deputāts Jānis Goldmanis norādīja: “Jautājums par lietderību ir tik stiepjams jēdziens, ka par viņu var būt dažādos ieskatos. [..] Katrā resorā jau bez šaubām ir grupējušies zināmas nozares speciālisti, un tie taču, būtu jādomā, no lietderības viedokļa vislabāk spriest par to lietu, bet nē – te Valsts kontrolei būs pārspeciālisti, kuri daudz labāki zinās, raugoties no lietderības viedokļa, nekā tie cilvēki, kas attiecīgā resorā darbojas.”

Taču vairums Saeimas deputātu uzskatīja, ka Valsts kontrolei ir piešķiramas tiesības vērtēt arī valsts institūciju darbības lietderību.

Deputāts Kalniņš atzīmēja: “[..] mūsu kontrole tiešām ir ļoti bieži vien aizrāvusies ar lietderības jēdziena subjektīvas tulkošanas nevietā, pie kam, kas tas ļaunākais, lietderības noteikšanu ir uzņēmušās nepietiekami autoritatīvas, nepietiekoši kvalificētas personas, kas arī ir tīri dabīgi, jo ir veselas saimnieciskās dzīves nozares, par kurām Valsts kontrolei jāspriež, bet kurās tai nav neviena nopietnāka speciālista. [..] Tomēr nepareizi būtu, ja, izejot no šīm, no Valsts kontroles valsts pirmajā pastāvēšanas laikā pielaistām kļūdām, mēs taisītu kādu galīgu slēdzienu priekš normāliem apstākļiem. [..] Varētu pievest desmitiem gadījumus, kur šī lietderības principa ievērošana no Valsts kontroles puses, arī tagadējos apstākļos, ir devusi valstij nenoliedzamus pozitīvus ieguvumus, naudas līdzekļu ietaupījumus utt. [..] Gribu tikai vēl pastrīpot, ka visu valstu valsts kontroles noteikumos, kuri izstrādāti jaunākā laikā, lietderības princips ir visizšķirošais un noteicošais princips. [..] Pats par sevi saprotams, ka šī lietderības jēdziena tulkošana nekādā gadījumā nedrīkst aiziet par tālu. Nedrīkstam mēs radīt tādu stāvokli, lai Valsts kontrole ar savu, vienā otrā gadījumā, varbūt, tomēr subjektīvo lietderības jēdzienu tulkošanu, varētu bremzēt vai kavēt kāda resora darbību. Tas ir pilnīgi un uz to viskategoriskāko noraidāms, un tas arī bijis ievests jau līdzšinējā Valsts kontroles reglamentā, kur skaidri un gaiši teikts, ka strīdus gadījumos starp resoru un Valsts kontroli resors rīkojas pēc saviem ieskatiem. [..] Es domāju, ka neviens nešaubīsies par to, ka normālas tiesu iestādes nostāsies uz Valsts kontroles viedokļa tikai tai gadījumā, ja šis viedoklis tiešām būs pilnīgi skaidrs un neapšaubāms arī priekš saimnieciskos jautājumos nelietpratējiem, kādi būs juristi tiesu iestādēs.”

Saeimas deputāts Voldemārs Bastjānis, aizstāvot lietderības principu, norādīja: “Ja mēs atstājam tikai tiesisko principu, ka Valsts kontrolei ir tiesība raudzīties tikai uz to, ka zināms akts, zināma resora darbība saskan ar likumu, tad tādā gadījumā atkrīt no Valsts kontroles viena ļoti liela, teikšu, lielākā daļa no visu resoru darbības. [..] Ja nav neviena orgāna, nav neviena resora, kas dotu objektīvus paskaidrojumus visos jautājumos, tad parlaments nevar objektīvi spriest, vai līdzekļi ir jādod un kādos apmēros, jo katra iestāde ir ieinteresēta, lai varētu dabūt vairāk līdzekļus un savas kļūdas noslēptu. [..] Tāpēc atmest lietderības principu nozīmētu lielā mērā pārvilkt Valsts kontrolei strīpu un viņu likvidēt.” Trāpīgs bija arī deputāta Bastjāņa piemērs par starpību starp likumības un lietderības pārbaudi: “[Iepriekšējais referents] aizmirsa atgādināt citus raksturīgus faktus, kuri, ja nemaldos, notikuši Ulmaņa valdības laikā. Tā, piemēram, notikusi kāda zābaku pirkšana, pie kam šī pirkšana ir bijusi tāda, ka visi zābaki nopirkušies uz vienu, kreiso, kāju. Ja kontrolei būtu jāraugas tikai no likumības viedokļa, tad varētu sacīt, ka pirkšana ir bijusi likumīga, pie kam tas, ka zābaki nopirkti visi uz vienu kāju, svarā nekristu, jo vajadzīgais zābaku skaits tomēr nopirkts. Valsts kontroles stāvoklis tādos gadījumos būtu ne visai apskaužams.” Savukārt Saeimas deputāts Vilis Hocmanis norādīja, ka “tanī pat brīdī, kad Valsts kontroles tiesības uz lietderību jūs gribiet iznīcināt, jūs iznīciniet Valsts kontroles aparātu un atstājiet iestādi, kura tikai vedīs valsts kases pārskatu, [..] skatīsies, vai aprēķinos nav rēķināšanas kļūdas, iestādi, kurai valsts saimnieciskā dzīvē būs minimāla nozīme.” Likumā “Par Valsts kontroli” tika saglabātas Valsts kontroles tiesības vērtēt arī rīcības ar valsts mantu lietderību. Šīs simt gadus atpakaļ paustās domas laiku pa laikam var noderēt kā Valsts kontrolei, tā arī tās “klientiem”.

Latvijas Republikas Valsts kontroli lielā mērā var dēvēt arī par Latvijas Republikas paškontroli. Valsts kontroles uzdevums ir palīdzēt valsts institūcijām strādāt labāk, efektīvāk, arī celt trauksmi, redzot nepareizu rīcību. Taču pamatotas ir arī tās 1. Saeimas deputātu domas, ka viedokļi par to, kas ir vai nav lietderīgi, var atšķirties. Diskusijas par starpību starp nelikumīgu un nelietderīgu rīcību Saeimā atkārtojās gandrīz simts gadus vēlāk, kad tika skatīti grozījumi Valsts kontroles likumā, paredzot Valsts kontroles padomes tiesības lemt par nelikumīgas rīcības rezultātā nodarīto zaudējumu atlīdzināšanu. Tādēļ, lai arī Valsts kontroles tiesības vērtēt valsts institūciju darbības lietderību ir pašsaprotamas, nelikumīgas un nelietderīgas rīcības nošķiršanai ir liela nozīme arī vairāku spēkā esošajā likumā ietverto normu piemērošanā.

Edvīns Danovskis, Latvijas Universitātes Juridiskās fakultātes docents

Sabiedrība ir pieņēmusi faktu, ka mākslīgais intelekts, digitalizācija ir kopā ar mums uz mūžīgiem laikiem. Bet ko šie apstākļi maina auditoriem – iekšējiem un ārējiem? Ko darīt tālāk? Kas ir lielākie riski, kas sabiedrību sagaida, un kurās jomās auditoriem ir jābūt tiem, kas sniedz padomu un izskaidro?

Pirmkārt, visapjomīgā risku un nenoteiktības joma ir kiberdrošība un datu drošība, kas jau izriet no tā, ka digitalizāciju pagriezt pretējā virzienā nav iespējams. Tā rezultātā auditori auditori būs spiesti analizēt arī mākslīgā intelekta izpausmes un ietekmi uz mūsu dzīvi, it sevišķi mirkļos, kad digitālās tehnoloģijas nedarbosies vai nobruks.

Otrkārt, personāls, talantu vadība, dažādības vadība – šie jautājumi nekur nepazudīs. Jo neskaidrāka vide, jo vairāk cilvēkiem jāpielāgojas, jo vairāk kļūdu cilvēki pieļauj un jo vairāk jāiegulda personāla attīstībā.

Treškārt, makroekonomiskā nestabilitāte būs raižu avots auditoriem. Kopš 2008. gada ekonomiskas lejupslīdes, lielāki vai mazāki ekonomiski satricinājumi ir ikdiena. Ir jāpieņem, ka ekonomiskā nestabilitāte un cenu haotiska lēkāšana ir jaunā normālā situācija.

Ceturtkārt, klimata pārmaiņas ir realitāte. Tādējādi darbības nepārtrauktība krīzes mirkļos un pārdomāta reakcija uz katastrofām būs auditoru darba lauks. Covid-19 pandēmija bija pirmais eksāmens, bet tas nebūs pēdējais.

Visbeidzot, iestāžu laba darba prakse un pārvaldība būs mūžīgais dienaskārtības jautājums. Jau Monteskjē raizējās par iestāžu labas darbības trūkumu, un arī nākotnē auditori krietni pūlēsies, revidējot daudzveidīgās labas pārvaldības izpausmes vai to trūkumu.

Lai ar riskiem tiktu galā, auditora nākotnes prasmju komplekts būs šāds:

a. prasme strādāt ar pierādījumiem, kas ietver gan datu analīzi un modeļu veidošanu, gan pierādījumu vākšanu no novērtēšanu;

b. fokuss uz nākotni, kas sastāv no pārmaiņu izpratnes un to ietekmēšanas, pārmaiņu modelēšanas;

c. prasme un zināšanas, kā iesaistīt sabiedrību un uzrunāt dažādas grupas;

d. sadarbības prasme ar nozarēm un ieinteresētajām pusēm;

e. komunikācija un izskaidrošana: lai arī komunikācija aizņem caurmērā 10 % no auditora darba laika, tā vistiešāk ietekmē, kā sabiedrība, nozares un revidējamās vienības izprot tos atlikušos 90 % auditora darba;

f. inovāciju prasmes – radošā un kritiskā domāšana, sistēmu izpratne un nemitīga mācīšanas.

Prof. Iveta Reinholde, Eiropas Padomes Vietējo un reģionālo pašvaldību kongresa neatkarīgā eksperte, Eiropas Iekšējo auditoru institūtu konfederācijas valdes locekle.

Apziņa, ka Valsts kontrole ir tāla un nevienam nesasniedzama iestāde, stabili ir iesakņojusies lielas daļas Latvijas iedzīvotāju prātos. Stingrie brīdinājumi valsts iestādēm par lieku naudas izšķērdēšanu, no vienas puses, iedzīvotājiem ļauj justies droši, jo ir kāds, kas seko un pārbauda lietas, tomēr, no otras puses, mītiskā atbilde uz jebkuriem piedāvātajiem uzlabojumiem valsts un pašvaldību iestādēs visbiežāk ir – Valsts kontrole mums to neatļauj.

Iepazīstoties tuvāk ar Valsts kontroles darbu, varam secināt, ka jau ilgāku laika posmu tās darbība kļuvusi aizvien atvērtāka un jēgpilnāka. Ikvienas demokrātiskas sabiedrības pamatā ir iespēja valsts iedzīvotājam piedalīties lēmumu pieņemšanas procesā un ietekmēt to. Sākotnēji tas šķiet pilnīgi neiespējami pat mūsu mazajā valstī, kur ir nepilni 2 miljoni iedzīvotāju. Tomēr daudzu demokrātisko valstu pieredze rāda, ka visveiksmīgāk to iespējams izdarīt, savā darbā iesaistot dažādas mērķgrupas pārstāvošās organizācijas. Ir patīkami apzināties, ka Valsts kontroles vadība ir sapratusi vissvarīgāko – lai cik būtiski ir visu sīki saskaitīt un aprēķināt, nav iespējams veiksmīgi izprast iestādes darbu, ja netiek veikta arī lietderības revīzija.

Tieši tāpēc sadarbība ar mūsu organizāciju kā vienu no Latvijas pilsoniskās sabiedrības daļām, kas tieši pārstāv cilvēku ar invaliditāti intereses, uzskatām par ļoti veiksmīgu. Mūsu organizācija savā darbībā veic vairākus būtiskus uzdevumus, kas ir noderīgi arī Valsts kontroles darbā.

1. Cilvēku ar invaliditāti interešu pārstāvība. Kopējās tikšanās valsts, pašvaldību un vietējās kopienas līmenī cilvēkiem ar invaliditāti no visdažādākajām Latvijas vietām ļauj izteikt savu viedokli par dažādiem jautājumiem. Tas veido kopīgu platformu, lai cilvēku ar invaliditāti balsis tiktu sadzirdētas. Mēs nodrošinām, ka šis process ir iekļaujošs un ņem vērā cilvēku ar invaliditāti īpašās vajadzības, tā nodrošinot veiksmīgu savstarpējo komunikāciju. Tas nozīmē, ka mūsu sniegtajos atzinumos ir iekļauts ļoti daudzveidīgs cilvēku ar invaliditāti skatījums uz revīzijā iekļautajiem jautājumiem.

2. Ekspertīze par invaliditātes jautājumiem. Mums ir zināšanas un ekspertīze par invaliditātes jautājumiem. Mēs apzinām cilvēku ar invaliditāti sociālās, ekonomiskās un vides barjeras, kā arī iespējamos risinājumus gan nacionālā, gan Eiropas, gan globālā līmenī. Tas nozīmē, ka mūsu sniegtajos atzinumos ir ne tikai dots novērtējums esošai situācijai, bet arī redzējums, kā to būtu iespējams uzlabot, balstoties uz starptautisko pieredzi.

3. Aizstāvība un lobēšana. Mēs aktīvi pārstāvam cilvēku ar invaliditāti intereses, lai ietekmētu lēmumu pieņēmējus, likumdevējus un politikas veidotājus, sadarbībā ar citām ieinteresētajām pusēm lobējam šo interešu iekļaušanu valsts politikā. Tas nozīmē, ka mūsu sagatavotie atzinumi ir būtisks pamats, lai veiksmīgi turpinātu savu lobēšanas darbu, balstoties uz faktiem un pierādījumiem, ko apkopojusi Valsts kontrole.

Mūsu organizācijas darbības moto ir “Neko par mums bez mums”. Sniedzot atbalstu Valsts kontrolei lietderības revīziju ziņojumu gatavošanā, mums bija iespēja pilnībā realizēt šo moto, pārstāvot cilvēku ar invaliditāti intereses.

Gunta Anča, Latvijas cilvēku ar īpašām vajadzībām sadarbības organizācijas SUSTENTO valdes priekšsēdētāja, Eiropas Invaliditātes foruma viceprezidente.

Attīstība ir vienīgais ceļš uz labklājību. Valsts pārvaldei ir jāsadarbojas un jārāda piemērs uzņēmējiem, prioritizējot darba rezultātu, nevis procesu.

Vārds “inovācijas” daudziem asociējas ar mītiskām, no ikdienas tālām tehnoloģijām – robotiem, kuri fabrikās aizvieto cilvēkus, mākslīgo intelektu, metaversu vai droniem.

Lielākajai daļai sabiedrības ikdienas problēmas ir satraucoši analogas. Tie ir mēneši, kas jāgaida rindā pie ārsta, valsts pakalpojumu nepieejamība reģionos, papīru kalni uz iestādes galda vai izziņas, kas jāpieprasa vienā iestādē, lai saņemtu nākamo izziņu citā. Kad digitālie pakalpojumi – un valsts pakalpojumi kopumā – nedarbojas labi, tas nesamērīgi ietekmē cilvēkus ar zemiem ienākumiem.

Statistika rāda, ka Latvijas iedzīvotājiem ir ļoti zema uzticība valsts institūcijām, un šie neuzticēšanās rādītāji ir ļoti zemi visus pēdējos 20 gadus. Kā atgūt šo uzticību? Vienkāršākais veids ir pārredzamība. Spēja skaidrot lēmumus ilgtermiņā, uzņemties atbildību un prioritizēt pakalpojumu ērtumu valsts neaizsargātākajiem iedzīvotājiem.

Latvijai ir jāvirzās uz to, lai mūsu publiskais sektors būtu orientēts uz rezultātu, nevis procesu. Tas nozīmē, ka valsts institūcijām ir jābūt spējīgām izmērīt savu sniegumu un jāspēj pamatot savas darbības ar objektīviem datiem. Lai spētu novērtēt rezultātu, ir jābūt objektīviem datiem, uz ko balstīties, kā arī īstermiņa un ilgtermiņa mērķiem, kas piesaistīti konkrētiem izmērāmiem rezultātiem.

Ir tieša korelācija starp inovācijām un sabiedrības labklājību. Lielākajai daļai klātesošo tā nav tikai sausa teorija; mēs esam piedzīvojuši, kā vairākas desmitgades stagnācijas noved pie aizvien dziļākas nabadzības, izvēles trūkuma un izolācijas. Mēs zinām, ko nozīmē vara, kurā iniciatīva ir lamuvārds; kad pārmaiņām nav vietas un jāpilda plāns bez nozīmes un vērtības.

Latvijai spēja strādāt gudrāk, nevis vairāk ir stratēģisks izdzīvošanas jautājums. Diemžēl vai par laimi, mēs nevaram lepoties ar naftu, gāzi vai minerāliem, bet objektīvi ģeogrāfiski ierobežojumi nosaka, ka lauksaimniecībā nekad nevarēsim konkurēt ar apjomu vien. Mēs negribam būt lētā darbaspēka valsts, kļūstot par zemas pievienotās vērtības preču ražotājiem. Latvijas vienīgais ceļš uz bagātību un iedzīvotāju labklājību ir ceļš, kas ved caur inovācijām, produktiem un pakalpojumiem ar augstu pievienoto vērtību, ko spējam eksportēt pasaulē.

Valsts pārvaldei ir jārāda piemērs šajā procesā: jāuzstāda mērķi, kas virzīti uz izaugsmi un virza arī savas komandas kā piemēru uzņēmējiem un sabiedrībai. Tas nozīmē, ka valsts institūcijām ir jāspēj pastāvīgi pilnveidoties un jābūt spējīgām reaģēt uz pārmaiņām.

Vārds “inovācijas” daudziem asociējas ar mītiskām, no ikdienas tālām tehnoloģijām – robotiem, kuri fabrikās aizvieto cilvēkus, mākslīgo intelektu, metaversu vai droniem. Lai gan inovācijas un labklājība ir savstarpēji saistītas, tomēr inovācijas ir ārkārtīgi nepopulāras.

Šajā procesā tehnoloģijas ir iespēja, nevis drauds. Izmantojot mākslīgo intelektu, var automatizēt uzdevumus, kas pašlaik tiek veikti manuāli, piemēram, dokumentu vai iesniegumu pārbaudi. Tas ļautu valsts ierēdņiem koncentrēties uz uzdevumiem, kas prasa vairāk radošuma un kritiskās domāšanas spēju. Izmantojot datu analīzi, var identificēt problēmas un iespējas, kuras iepriekš nav bijušas redzamas. Tas ļautu valsts ierēdņiem pieņemt labākus lēmumus un uzlabot valsts pakalpojumu kvalitāti. Izmantojot digitālos rīkus, var nodrošināt pieejamākus un efektīvākus valsts pakalpojumus. Tas ļautu valsts iedzīvotājiem saņemt pakalpojumus ērtākā un ātrākajā veidā. Tehnoloģijas ļauj pievērsties pienākumiem ar augstu pievienoto vērtību, kas dod iespēju darbiniekiem pievērsties darbiem ar augstu pievienoto vērtību.

Lielākais izaicinājums ir kultūras pārmaiņas – neviena organizācija ne privātajā, ne publiskajā sektorā nevarēs mainīties nakts laikā. Vienlaikus tehnoloģijas pašas par sevi ir tikai instruments – tās kļūst par inovācijām tikai tad, ja ir cilvēki, kuri pieliek pūles, lai šie instrumenti kļūtu praktiski, izdevīgi, ērti un dotu labumu citiem.

Bet ir arī labās ziņas – viena no mazu valstu labākajām īpašībām ir tā, ka spējam būt ātri un elastīgi. Tas mums ir jāizmanto. Mazas valstis, kuras vēlas kļūt bagātas, var atļauties tikai lielas ambīcijas, un pārmaiņas ir komandas sports.

Līva Pērkone, Konsultāciju aģentūras "Helve" vadošā partnere un līdzdibinātāja un "TechChill Foundation" valdes locekle