1919. GADS
Pauls Mincs

Valsts kontroles darbības sākuma posmā, tas ir, līdz 1923. gada rudenim, iestādes vadībā bija pabijuši trīs valsts kontrolieri – Eduards fon Rozenbergs (amatā bija no 1918. gada 2. decembra līdz 1919. gada 13. jūlijam), Pauls Mincs (amatā bija no 1919. gada 13. jūlija līdz 1921. gada 17. jūnijam) un Ernests Ozoliņš (1887-1942) (amatā bija no 1921. gada 19. jūlija līdz 1923. gada 26. janvārim).

 

Pauls Mincs (arī Šmuels Faivels) (1868-1941)  – otrais Valsts kontrolieris, amatā bija no 1919. gada 13. jūlija līdz 1921. gada 17. jūnijam. Dzimis 1868. gada 30. jūnijā Daugavpilī dzelzceļu būvuzņēmēja ģimenē; ebrejs, jūdaists. Izglītību ieguvis Rīgas pilsētas ģimnāzijā, ko absolvēja 1886. gadā. Pēc tam turpināja studijas Pēterburgas universitātes Juridiskajā fakultātē, ko absolvēja 1890. gadā; 1892. gadā Tērbatas universitātē ieguva maģistra grādu tieslietās. Papildinājis profesionālās zināšanas arī Heidelbergas universitātē Vācijā. No 1891. gada strādāja par zvērināta advokāta palīgu Rīgā, no 1904. gada jūlija strādāja par zvērinātu advokātu. 20. gadsimta sākumā darbojās dažādās ebreju organizācijās – no 1906. līdz 1918. gadam bija Krievijas Ebreju izglītības biedrības Rīgas nodaļas priekšsēdētājs; Pirmā pasaules kara laikā, konkrētāk, 1915. gadā vadīja no Kurzemes guberņas padzīto ebreju bēgļu palīdzības komiteju. Tāpat Pirmā pasaules kara laikā strādāja gan Maskavas universitātē (1917. gadā), gan Tērbatas universitātē (1918. gadā) par privātdocentu. 1918. gadā atgriezās Rīgā, kur turpināja darbu kā zvērināts advokāts. 1918. gada 19. decembrī tika iecelts par Latvijas Senāta senatoru. No 1919. gada sākuma līdz vasarai P. Mincs atradās Vācijā, kur Heidelbergas universitātē veica zinātnisko darbu.

 

Pēc atgriešanās Latvijā no 1919. gada 13. jūlija līdz 1921. gada 17. jūnijam strādāja par Valsts kontrolieri. P. Mincs aktīvi darbojās arī politikā – Latvijas Tautas padomē kā Ebreju nacionālās padomes loceklis, 1920. gada aprīlī ievēlēts Satversmes sapulcē kā Ebreju nacionāldemokrātiskās partijas pārstāvis. No 1920. gada decembra līdz 1921. gada jūnijam izpildīja darba ministra pienākumus Pagaidu valdībā. Aktīvi līdzdarbojies Tieslietu ministrijā – no 1921. līdz 1927. gadam bija ministrijas Sodu likumu izstrādāšanas komisijas loceklis, turklāt no 1923. gada komisijas priekšsēdētājs, vadījis vairākas likumprojektu izstrādāšanas komisijas. Piedalījies 3. un 4. Saeimas vēlēšanās, nevienā sasaukumā netika ievēlēts.

 

Paralēli darbam valsts pārvaldē, no 1919. gada augusta bija Latvijas Universitātes docents, no 1921. gada februāra – profesors krimināltiesībās un kriminālprocesā, no 1938. gada jūlija – ārštata profesors.  Aktīvi darbojās dažādās biedrībās un organizācijās (tajā skaitā profesionālajās biedrībās un ebreju kultūras biedrībās), piemēram, bija Latvijas pārstāvis Starptautiskajā sodu un sodu izciešanas komisijā Bernē (no 1934. gada) un Starptautiskajā sodu likumu asociācijā Parīzē (no 1935. gada), Rīgas žīdu nacionālās padomes priekšsēdētājs, Žīdu juristu biedrības priekšsēdētājs. Otrā pasaules kara sākumā, pirmās padomju okupācijas laikā 1941. gada 14. jūnijā tika apcietināts; miris 1941. gada 28. decembrī ieslodzījumā Krasnojarskas soda nometnēs.

 

Iepazīsties ar materiāliem:

Latvijas Nacionālā arhīva Kinofotofonodokumentu arhīvs; Inv. nr. LNA_KFFDA_F1_4_73987

Apskatīties pilnizmēra materiālu jaunā logā (spiest šeit)

 

Latvijas Nacionālā arhīva Kinofotofonodokumentu arhīvs; Inv. nr. LNA_KFFDA_F1_10_14028

Atpakaļ