1923. GADS
Roberts Ivanovs

Saskaņā ar Likumu par Valsts kontroli, kas stājās spēkā 1923. gada 16. augustā, valsts kontrolieri ievēlēja Saeima uz noteiktu termiņu – trīs gadiem; valsts kontrolieris vadīja un pārraudzīja iestādes darbību, apstiprināja instrukcijas par revīzijas kārtību un darbību, noteica kārtību, kādā iesniedzami un izlemjami jautājumi padomes sēdēs un departamenta kolēģijās. Valsts kontroliera amats atbildības ziņā bija pielīdzināms ministra amatam, turklāt Ministru kabineta sēdēs valsts kontrolierim bija tiesības piedalīties kā padomdevējam. Pēc K. Ulmaņa realizētā valsts apvērsuma 1934. gada 15. maijā, kas noslēdza parlamentārismu un iesāka antidemokrātisku, autoritāru posmu, Valsts kontrole darbu turpināja, bet jaunos apstākļos – Saeimas darbība bija apturēta un visa vara tika koncentrēta Ministru kabineta rokās. Tā kā Saeimas darbība tika apturēta un tās funkcijas pārņēma Ministru kabinets, mainījās arī kārtība, kādā valsts kontrolieris nonāca savā amatā. Valsts kontrolieri amatā nevis vēlēja, kā tas bija parlamentārisma posmā, bet iecēla Ministru kabinets. No 1923. gada rudens līdz valsts okupācijai 1940. gada vasarā iestādes vadībā bija pabijuši trīs valsts kontrolieri – Roberts Ivanovs (1883-1954) (amatā bija no 1923. gada 13. novembra līdz 1934. gada 16. maijam), Jānis Kaminskis (1878-?) (amatā bija no 1934. gada 1. jūlija līdz 1939. gada 24. oktobrim) un Kārlis Piegāze (1876-1941) (amatā bija no 1939. gada 25. oktobra  līdz 1940. gada 21. jūlijam).

 

Roberts Ivanovs (1883-1954)  – valsts kontrolieris, amatā bija no 1923. gada 13. novembra līdz 1934. gada 16. maijam. Dzimis 1883. gada 20. novembrī, Tukuma apriņķa Bēnes pagastā Baukaišu mājās, zemnieka ģimenē. Sākotnēji izglītību ieguvis Sniķeres baznīcas skolā, 1898. gadā iestājies Jelgavas reālskolā, 1904. gadā – Rīgas Politehniskajā institūtā Ķīmijas nodaļā. Darbojies studentu korporācijā Zemgalija; bija aktīvs 1905. gada revolūcijas dalībnieks. Revolūcijas rezultātā bija spiests doties emigrācijā uz Amerikas Savienotajā valstīm, apmēram pusgadu darbojās Filadelfijā – vienā no lielākajiem latviešu emigrantu centriem Amerikas Savienotajās valstīs – kā modelētājs un tehniskais zīmētājs, piedalījās ar referātiem vietējās latviešu biedrībās, publicējās Amerikas latviešu izdevumā "Strādnieku Avīze". Pēc pusgada – 1906. gadā R. Ivanovs devās uz Šveici, kur tika uzņemts gan Cīrihes universitātes Tautsaimniecības un tirdzniecības zinātņu fakultātē, gan Juridiskajā fakultātē. Paralēli studijām iesaistījās arī Latviešu Sociāldemokrātiskās partijas Cīrihes sekcijas darbā.

 

Kamēr R. Ivanovs uzturējās Šveicē, viņam izveidojās ciešas attiecības ar izcilajiem rakstniekiem Aspaziju (īstajā vārdā Elza Rozenberga (1865-1943)) un Raini (īstajā vārdā Jānis Pliekšāns (1865-1929)), kuri bija emigrējuši no Latvijas teritorijas 1905.-1906. gada revolūcijas kontekstā un meklēja politisko patvērumu šajā valstī. R. Ivanovs bija regulārs viesis dzejnieku mājās, kopā apmeklēja dažādus mākslas un mūzikas pasākumus, palīdzēja pārrakstīt mašīnrakstā abu dzejnieku darbus, kā arī palīdzēja ikdienas gaitās.  Pēc studiju beigšanas un labāku profesionālo izredžu meklējumos 1912. gadā R. Ivanovs pārcēlās uz Vāciju – sākotnēji devās uz Ķelni, pēc tam uzsāka darbu Diseldorfā kā tirdzniecības korespondents Vikštrēma mašīnfabrikā (Maschinenfabrik Wikschtröm). Pirmā pasaules kara sākumā R. Ivanovu kā ārzemnieku uz laiku ieslodzīja Elberfeldes civilgūstekņu nometnē.

 

Latvijas teritorijā viņš atgriezās īsi pēc valsts proklamēšanas 1918. gada 18. novembrī; uzsāka darbu Liepājas pilsētas valdē kā Finanšu nodaļas vadītājs. R. Ivanovs iesaistījās arī jaunizveidotās valsts politikā – no 1919. gada 12. maija viņš darbojās Latvijas Tautas padomē, pārstāvot Latvijas Sociāldemokrātisko strādnieku partiju.  1920. gada aprīlī viņš tiek ievēlēts Satversmes sapulcē, kurā ieņēma prezidija sekretāra amatu. Darbojās arī pirmajā Saeimā, tomēr neilgi – līdz 1923. gada 13. novembrim, kad tika ievēlēts par Valsts kontrolieri. Šajā amatā R. Ivanovu Saeima pārvēlēja trīs reizes (1926. gada 16. novembrī, 1929. gada 15. novembrī, 1932. gada 15. novembrī ) un viņš formāli amatā atradās līdz 1934. gada 30. jūnijam, kad 1934. gada 15. maijā K. Ulmaņa realizētā valsts apvērsuma kontekstā, pēc paša lūguma pārtrauca darbu Valsts kontrolē.  Autoritārā režīma laikā bijušais valsts kontrolieris vairs nestrādāja, saņēma pensiju un pārcēlās uz dzīvi savās dzimtajās mājās – Bēnes pagasta Baukaišos. Pēc valsts okupācijas 1940. gada jūnijā R. Ivanovam kā sava laika nozīmīgai valsts amatpersonai nācās būt īpaši piesardzīgam, tādēļ sākotnēji slēpies savā lauku īpašumā, vēlāk strādājis pie kāda zemnieka, savukārt pēc Otrā pasaules kara slepus uzturējās Rīgā, kur kāds ārsts, kuram studiju laikā R. Ivanovs bija sniedzis finansiālu atbalstu, iekārtoja darbā Valsts klīniskās slimnīcas (mūsdienās – Paula Stradiņa klīniskā universitātes slimnīca) morgā.  Bija viens no Latvijas Centrālās padomes memoranda, kurā izteikts 189 Latvijas politisko un kultūras darbinieku pieprasījums atjaunot Latvijas valstisko neatkarību un izveidot Latvijas armiju, lai cīnītos pret atkārtoto padomju okupāciju, parakstītājiem, kuru Latvijas Centrālā padome pieņēma 1944. gada 17. martā. 

 

Apbalvots ar III šķiras Triju Zvaigžņu ordeni (1926. gadā), II šķiras Triju Zvaigžņu ordeni (1928. gadā). Miris Rīgā, 1954. gada 28. decembrī.

 

Iepazīsties ar materiāliem:

Latvijas Republikas Satversmes sapulces prezidijs. Centrā - Latvijas Republikas Satversmes sapulces prezidents Jānis Čakste (1859-1927). No kreisās puses: Prezidenta biedri: Staņislavs Kambala (1893-1941) un Andrejs Petrevics (1883-1939). No labās puses: Roberts Ivanovs (1883-1954), Erasts Bite (1880-1942) un Mārtiņš Antons (1888-1941). 1920.-1922. gads. Latvijas Nacionālā arhīva Kinofotofonodokumentu arhīvs.

Apskatīties pilnizmēra materiālu jaunā logā (spiest šeit)

 

Roberts Ivanovs (1883-1954), Valsts kontrolieris  (1923-1934). 1920. gadu vidū. Valsts kontroles arhīvs.

Apskatīties pilnizmēra materiālu jaunā logā (spiest šeit)

 

Karikatūra - "Ivanovs ar vienbalsīgu vairākumu ievēlēts par valsts kontrolieri". Autore J. Zeberiņa. Svari, Nr. 47., 22.11.1929. Latvijas Nacionālā bibliotēka

Apskatīties pilnizmēra materiālu jaunā logā (spiest šeit)

 

Ministru kabineta sēdes 1934. gada 31. maijā kopsavilkums. 2. punkts - "Atsvabina no amata, uz paša lūgumu, Valsts kontrolieri Robertu Ivanovu, skaitot no 1934. gada 1. jūlija un ieceļ par Valsts kontrolieri J. Kaminski, skaitot ar š. g. 1. jūliju." Valdības Vēstnesis, Nr. 119, 01.06.1934. Latvijas Nacionālā bibliotēka.

Apskatīties pilnizmēra materiālu jaunā logā (spiest šeit)

Atpakaļ