Šogad svinam 123. gadadienu kopš ir izteikta neaizmirstamā un bieži citētā frāze, ko savulaik tiesā ir izmantojis tiesnesis Lord Justice Lopes – “Revidents nav detektīvs <…> viņš ir sargsuns, bet ne asinssūcējs. Revidentam ir tiesības ticēt amatpersonām un ierēdņiem, kuriem uzticas vadība. Revidentam ir tiesības pieņemt, ka amatpersonas un ierēdņi ir godprātīgi, un paļauties uz viņu apliecinājumiem <…>[1].
Ar šo tika radīts juridisks precedents, kas vēl joprojām tiek izmantots Apvienotajā karalistē un citās valstīs. Faktiski tas nozīmē, ka revidents neatbild par tādu pārkāpumu atkāšanu, par kuriem revidentam nebija iemesla domāt, ka tādi notiek. Revidents neatbild par krāpšanas shēmu atklāšanu, ja tās ir bijušas speciāli plānotas tā, lai netiktu atklātas ar revīzijas metodēm.
Šis arī iedragā pirmo no mītiem par Valsts kontroli kā vienu no ~200 šobrīd pasaulē darbojošamies nacionālajām augstākajām revīzijas iestādēm, – “pie mums pirms pāris gadiem bija Valsts kontrole, un Valsts kontrole mums par šo neaizrādīja …”.
Valsts kontrole strādā ar audita metodēm, kas ļauj izlases kārtībā izvērtēt riskantās jomas/darījumus un labākajā gadījumā ļauj konstatēt krāpšanas pazīmes. Simtprocentīgas darījuma pārbaudes ar operatīvā darba metodēm, nosakot “kurš?”, “ko?”, “par cik?” un “kāpēc?”, ir tiesībsargājošo iestāžu uzdevums pēc tam, kad revidenti ir tām nosūtījuši revīzijas materiālus.
Valsts kontrole strādā ar audita metodēm, kas ļauj konstatēt krāpšanas pazīmes. Pārkāpējus meklē un atrod tiesībsargājošās iestādes ar operatīvām metodēm. @VKontrole
TvītotTomēr jāatzīst, ka izpratne par revidenta iespējām uz kādu paļauties gadu plūdumā ir mainījusies. Atturēšos komentēt, kāpēc. Iespējams, rūgtā pieredze par dažu amatpersonu vērtību un godaprāta izpratni liek izšķirties par pastiprinātām pārbaudēm. Iespējams, klientiem ir bijusi vēlme no revidenta prasīt lielāku pārliecību. Iespējams, dažādu faktoru kombinācija.
Šodien revidents vairs nedrīkst akli paļauties uz amatpersonu un ierēdņu godaprātu. Revidentam ir jābūt ‘profesionāli skeptiskam’ un jāgūst pietiekama pārliecība par to, ka nav pieļautas kļūdas situācijās, kur tās, viņaprāt, būtu varējušas tikt pieļautas. Šo un arī mūsu laikmeta specifikas dēļ revidenta loma joprojām attīstās. Līdzīga kā jebkura cita profesija.
Šajā visu iespēju, “fake” ziņu, sabiedrisko attiecību turbulenču un sociālo mediju ekspansijas laikmetā arī revidentiem jāprot atrast tādas revīziju pieejas jeb izveidot kļūdu un neatbilstību ‘izķeršanas sietu’, kas ļautu klientam naktīs gulēt mierīgāk. Turklāt publiskā sektora revidentiem ir vēl papildu izaicinājums – atrast tādus komunikāciju instrumentus, kas vienkāršā, bet pārliecinošā veidā novada ziņu līdz katram Latvijas pilsonim un iedzīvotājam.
Kāpēc tas ir svarīgi? Tāpēc, ka Valsts kontroles galvenais un svarīgākais klients ir sabiedrība.
Valsts kontrole ir vienīgais revidents Latvijas Republikā ar Satversmē noteiktām tiesībām pārbaudīt publiskās naudas izlietojumu. Ja īsi jāatbild uz jautājumu, KO Valsts kontrole dara, tad šī ir atbilde.
Ja jāatbild uz jautājumu, KĀ Valsts kontrole to dara, tad vispirms jāapzinās atšķirība starp privātā sektora jeb zvērinātiem revidentiem un Valsts kontroli kā publiskā sektora revidentu. Mums ir kardināli atšķirīgs klients. Un kardināla atšķirība klienta ‘gaidās’.
Zvērinātu revidentu klients ir uzņēmuma vadība un iespējamie investori, un revidenta pamatuzdevums ir dot pārliecību šim klientam, ka uzņēmuma finanšu pārskats sniedz patiesu priekšstatu par uzņēmuma stāvokli. Pārliecību, ka klients pārskatu var izmantot, lai pieņemtu lēmumus par attīstību, investīcijām vai pretēji – piemēram, sašaurinātu ražošanu.
Valsts kontroles klients ir sabiedrība. “Katrs viens” Latvijas iedzīvotājs – nodokļu maksātājs. Arī mēs sniedzam pārliecību par valsts finanšu pareizu uzskaiti, bet šo informāciju vairāk izmanto Saeima, valdība un starptautiskās kredītreitingu aģentūras.
Savukārt mūsu galveno klientu – nodokļu maksātāju – vairāk interesē kas cits: vai mana nodokļos samaksātā nauda tiek izmantota likumīgi, lietderīgi, manās un manu bērnu interesēs? Valsts kontroles darba pamatbūtība ir darīt visu iespējamo, lai apmierinātu šīs gaidas. Jebkurš mūsu darbs, jebkura iniciatīva, par ko šajā žurnālā stāsta Valsts kontroles darbinieki, ir pakārtots šim mērķim.
Valsts kontroles galvenais klients ir Latvijas nodokļu maksātājs. Valsts kontrolei ir jāstāsta un jārāda klientam, kā tiek tērēta tā nauda un lietota tā manta.@VKontrole
Jau 1923. gadā Valsts kontrolei doto mandātu ‘pēc iespējas novērst nepareizības pirms to izvešanas dzīvē un vajāt jau pielaistās’[2] Valsts kontrole īsteno, veicot finanšu, atbilstības (likumības) un lietderības revīzijas[3].
Finanšu revīzijas kā prevencijas instruments
Finanšu revīzijas ministrijās un citās centrālajās valsts iestādēs Valsts kontrole veic regulāri, ik gadu[4], un to rezultātā sniedz atzinumus par ministriju un iestāžu, kā arī visas valsts kopējā gada pārskata pareizību. Katru gadu Valsts kontrole veic 27 finanšu revīzijas.
Ja sākotnēji šajās revīzijās pamatā vērtējām tikai finanšu uzskaites pareizību, tad šobrīd esam būtiski paplašinājuši finanšu revīziju apjomu, iekļaujot tajās arī izlases kārtā izvēlētu atbilstības jautājumu pārbaudi, par kuriem dodam atsevišķus atzinumus. Atbilstības atzinumi parāda, vai finansējums ir izlietots atbilstoši plānotajiem mērķiem un tiesību aktiem, kas uz darījumiem attiecas.
2018. gada finanšu revīzijās esam papildus vērtējuši, piemēram, Uzņēmumu reģistra datu bāzu modernizāciju (Tieslietu ministrijas gada pārskats), iestāžu funkciju izpildei nepieciešamā bruņojuma iegādi (Iekšlietu ministrijas gada pārskats), sociālo programmu bērnu tiesību aizsardzības jomās izpildi (Labklājības ministrijas gada pārskats) un tamlīdzīgi, kopumā papildus vērtējot 55 jautājumus un sniedzot 55 atbilstības atzinumus. Kā atsevišķu un būtisku jautājumu finanšu revīzijās vērtējām arī prokuroru atlīdzības sistēmu (Prokuratūras gada pārskats).
Atbilstības jautājumi skar visas tautsaimniecības nozares, un to tvērums kliedē otru mītu par Valsts kontroli – Valsts kontrole nav tikai tāmes un ciparus redzoši grāmatveži, kas nespēj izprast sarežģītas nozares. Valsts kontrolē, īpaši darbam ar atbilstības un lietderības jautājumiem, tiek pieņemti un strādā cilvēki ar dažāda veida izglītību un pieredzi, analītiski un loģiski domājoši, spējīgi izprast cēloņsakarības un redzēt ‘aiz kokiem mežu’, un profesionāli diskutēt par nozares jautājumiem ar valsts amatpersonām, kas gadiem strādā šajā nozarē. Šos cilvēkus uzskatām par Valsts kontroles ‘smadzenēm’, cienām un novērtējam, un dodam iespēju virzīties pa karjeras kāpnēm – no valsts revidenta palīga kļūstot par valsts revidentu, vecāko valsts revidentu, sektora vadītāju un iespējams, departamenta direktoru. Tie ir vecākie valsts revidenti sadarbībā ar sektoru vadītājiem un departamentu direktoriem, kuri veido revīziju pieeju tā, lai revīziju rezultātā Valsts kontrole varētu sniegt ieteikumus pat nozares profesionāļiem.
Laiks, kad Valsts kontrole bija tikai grāmatvežu uzraugs un redzēja pasauli caur cipariem, ir pagājis. Moderna audita iestāde spēj sniegt ieteikumus nozaru profesionāļiem par jebkuru nozares attīstības jautājumu. @VKontrole
Mūsuprāt, finanšu revīzijas ir labs instruments ‘nepareizību novēršanai pirms to izvešanas dzīvē’ – to nosaka šo revīziju regularitāte. Iestāžu amatpersonas apzinās, ka nākamgad Valsts kontrole nāks atkal, un šī iemesla dēļ, iespējams, atturas no dažu apšaubāmu darījumu veikšanas. Savukārt atbilstības pārbaudes finanšu revīzijās būtiski paaugstina finanšu revīziju pievienoto vērtību mūsu klientam.
Valsts kontroles stratēģija paredz, ka mēs turpināsim meklēt veidus, kā samazināt finanšu pārbaudēm un palielināt atbilstības pārbaudēm atvēlēto Valsts kontroles resursu īpatsvaru, par ko esam uzsākuši un turpināsim konsultācijas arī ar citu valstu augstākajām revīzijas iestādēm.
Atbilstības un lietderības revīzijas kā Valsts kontroles profesionālisma kritērijs
Atbilstības revīzijās Valsts kontrole pārbauda rīcības atbilstību tiesību aktiem un/vai labajai praksei, savukārt lietderības revīzijās – atbilstību ‘3E’[5] principam, proti, ekonomiskumu, produktivitāti un efektivitāti.
Atšķirībā no finanšu revīzijām Valsts kontroles atbilstības un lietderības revīziju regularitāte iestādēs nav noteikta. Valsts kontrole tās veic, balstoties uz risku izvērtējumu, kas nozīmē, ka pārbaudītas tiek augsta riska jomas un par tām atbildīgās iestādes un/vai uzņēmumi. Šeit ir zināma loģika. Valsts kontrole pat rotācijas kārtā nekad nespēs ‘ieiet’ vairāk nekā 800 valsts pārvaldes iestādēs, pašvaldībās un valsts un pašvaldību kapitālsabiedrībās, kuras Valsts kontrole atbilstoši likumam drīkstētu pārbaudīt. Likums ļauj Valsts kontrolei revidēt arī valsts un pašvaldību kapitālsabiedrības, kurā valstij un pašvaldībai pieder kapitāla daļas neatkarīgi no to īpatsvara[6], tādējādi potenciālo revidējamo vienību skaits vēl pieaug.
Kuras jomas uzskatām par riskantām? Kur iesim un ko pārbaudīsim? To nosaka tikai un vienīgi Valsts kontrole pati[7].
2018. gadā kopumā esam veikuši 22 atbilstības un lietderības revīzijas, kuru rezultātā publiskojuši 48 revīziju ziņojumus. Pagājušajā gadā esam vērtējuši tādus jautājumus kā, piemēram, ‘Sabiedriskā pasūtījuma medijiem atbilstība sabiedrības interesēm’, ‘Stipendiju piešķiršanas sistēmas profesionālo izglītības iestāžu audzēkņiem izvērtējums’, ‘Iekšlietu nozares nekustamo īpašumu pārvaldīšanas likumība un efektivitāte’, ‘Ārpusģimenes aprūpes sistēmas efektivitāte’, ‘Vai rehabilitācija ir pilnvērtīga veselības aprūpes pakalpojumu sastāvdaļa?’, ‘Vai valstī tiek īstenota mērķtiecīga energoefektivitātes politika?’ ‘Kases aparātu reformas pamatotība’ ‘Valsts mērķdotāciju pedagogu atlīdzībai sistēmas efektivitāte’, ‘Pašvaldību organizēto skolēnu pārvadājumu likumība un efektivitāte’ un citas.
Revīziju piemēri atkārtoti liecina par plašo, Valsts kontrolei nosedzamo tematiku, par kuru no Valsts kontroles tiek sagaidīts profesionāls spriedums. Ja revīzijā nepieciešama specifiska tehniska un/vai nozares ekspertīze (ceļu būve, ostu darbība utml.), Valsts kontrole piesaista ekspertus. Ekspertu atzinumus Valsts kontrole rūpīgi izvērtē un revīziju ziņojumos iekļauj kā savu (Valsts kontroles) viedokli[8], ja eksperta ieguldījums tiek atzīts par kvalitatīvi izstrādātu un pārliecinošu.
Jāuzsver arī, ka minētie ir tā saukto sistēmisko revīziju piemēri. Šādās revīzijās tiek vērtēta politiku īstenošana, sistēmu efektivitāte, reformu īstenošana. Sistēmiskās revīzijas Valsts kontrole kombinē ar tā sauktajām lineārajām revīzijām, kurās tiek pārbaudīta viena iestāde vai uzņēmums, piemēram, ‘Ārstniecības riska fonda darbības atbilstība tiesību aktu prasībām’ vai ‘SIA ‘Tenisa centrs “Lielupe”’ darbības efektivitāte’. Gan sistēmiskās, gan lineārās revīzijas ir nepieciešamas un mūsu klientam svarīgas. Starptautiskajā publiskā sektora revidentu kopienā lietderības revīzijas tiek uzskatītas par sarežģītāko revīziju veidu – revidenta augstāko pilotāžu, un labi veiktas lietderības revīzijas tiek augsti vērtētas.
Publiskojot sistēmisku revīziju rezultātus, nereti dzirdam pārdomas, ka Valsts kontrole ‘lien ne savā lauciņā’, un tai nebūtu jāiejaucas politikā, apšaubot politiķu rīcību. Šis ir trešais mīts, ko vēlos kliedēt.
Valsts kontrole neapšauba politiķu privilēģiju veidot nozaru politikas un noteikt to mērķus. Valsts kontrole izmanto savas ‘sargsuņa’ tiesības, vērtējot, vai un kā šie mērķi tiek sasniegti un cik tas izmaksā nodokļu maksātājiem. @VKontrole
Valsts kontrole apzinās sava mandāta robežas un nepārkāpj ‘sarkano līniju’ saistībā ar tautas vēlētu politiķu tiesībām. Valsts kontrole nekad neapšaubīs politikas izvēli un tās mērķus, kas neapšaubāmi ir politiķu prerogatīva[9]. Valsts kontrole vēlēsies pārliecināties par to, kā politika tiek īstenota, vērtējot gan tiesiskuma aspektus, bet jo īpaši ‘3E’ principa piemērošanu.
Piemēram, ja Saeima un valdība noteiks, ka energoapgādes drošība prevalē pār energoresursu cenu, tāpēc atjaunojamo energoresursu īpatsvaram kopējā energoresursu bilancē jābūt x %, savukārt to energoresursu īpatsvars, kuru piegādē esam atkarīgi no Krievijas, ir jāsamazina, Valsts kontrole to pieņems zināšanai kā valsts politiku.
Vai juristiem saprotamāks piemērs – ja valdība nolems, ka pirmstiesas izmeklēšanas efektivitātes uzlabošanai ir jāizveido specializēta augstākās izglītības iestāde, Valsts kontrole to pieņems zināšanai.
Tādējādi Valsts kontrole vērtē, vai valdības izvēlētās aktivitātes veicina mērķa sasniegšanu un aktivitāšu izvēle ir izvērtēta, vai ar valdības noteiktajiem rādītājiem ir iespējams mērīt mērķa sasniegšanu, kādas ir aktivitāšu izmaksas un tamlīdzīgi.
Valsts kontroles darbības regulējums un starptautiskie revīziju standarti
Iepriekš pieminētās ‘sarkanās līnijas’ un Valsts kontroles darbības metodes un prakse kopumā nav Valsts kontroles izdomājums vai iegriba. Šis ir nākamais mīts par Valsts kontroli – ‘Valsts kontrole ierodas revidējamajā vienībā, pārbauda visu, kas vien ienāk prātā un secina, ko un kā grib’.
Valsts kontroles darbībai ir detalizēts tiesiskais ietvars – Valsts kontroles likums[10] un Augstāko revīzijas iestāžu starptautiskie standarti[11] (turpmāk – starptautiskie revīziju standarti). Starptautiskos revīzijas standartus kā nozares standartus piemēro 194 augstākās revīzijas iestādes pasaulē[12] – lai publiskā sektora revīzijas visā pasaulē tiktu veiktu pēc vienotas metodikas, būtu salīdzināmas un nodrošinātu pietiekama apjoma pārbaužu veikšanu pārliecības sniegšanai, – līdzīgi kā zvērinātie (privātā sektora) revidenti izmanto Starptautiskās grāmatvežu federācijas (IFAC) standartus.
Valsts kontroles darba metodes nav atkarīgas no revidentu ‘vēlmēm un iegribām’. Tās balstās uz starptautisko publiskā sektora revīzijas standartu detalizētām prasībām. @VKontrole
Šobrīd spēkā ir 93 starptautiskie revīziju standarti un/vai vadlīnijas uz aptuveni 3100 lapām[13] – pietiekami nopietna dokumentu pakete augstāko revīzijas iestāžu darba organizēšanai. Standarti nosaka prasības iestādes darba plānošanai, revidentu ētikai, iestādes kvalitātes vadības sistēmai, revīziju darba plānošanai, pārbaužu kritēriju izvēlei, pārbaužu veikšanai (no izlaš’ aprēķināšanas līdz komunikācijas principiem ar revidējamo vienību), secinājumu formulēšanai, revīzijas ziņojumu ‘garam un burtam’ utml.
Lai skaidrotu vēl vienu mītu, ir svarīgi uzsvērt, ka starptautiskie revīziju standarti arī nosaka prasības revīzijas pierādījumu apjomam un ‘smagumam’, uz kā pamata revidents drīkst izvirzīt secinājumus. Dažkārt dzirdam, ka ‘Valsts kontrolei ir viedoklis par visu’. Standarti nosaka un Valsts kontrole raugās, lai jebkurš tās ziņojumā iekļautais secinājums ir pamatots ar pietiekamiem revīzijas pierādījumiem. No mums bieži, tajā skaitā publiski, tiek prasīts viedoklis par jebkuru notikumu, kas konkrētajā brīdī ir sabiedrības uzmanības centrā. Un valsts kontroliere bieži ir dzirdēta sakām: “Šo aspektu mēs neesam revidējuši, bet par šo mēs revīzijā redzējām…”. Jo publisku viedokli mēs paužam tikai gadījumos, ja notikums ir saistīts ar kādu no mūsu veiktajām revīzijām, kurā faktus esam apkopojuši un analizējuši.
Valsts kontrole nemētājas ar frāzēm un nepauž apgalvojumus par jautājumiem, kuri nav revīzijās analizēti un pamatoti ar pierādījumiem. Jebkurš Valsts kontroles apgalvojums, tajā skaitā publiski paustais, ir pamatots ar faktiem. @VKontrole
Valsts kontroles iekšējie procesi ir organizēti tā, lai mazinātu jebkurus starptautisko revīzijas standartu neievērošanas riskus, jo tā ir mūsu reputācija ne tikai valsts līmenī, bet arī starptautiski. Jāuzsver, ka moderna un atbilstoši starptautiskajiem revīzijas standartiem strādājoša Valsts kontrole bija Latvijas Republikai izvirzīts priekšnosacījums gan pievienojoties Eiropas Savienībai, gan Ekonomiskās Sadarbības un attīstības organizācijai (OECD), jo šādas iestādes esamība vairo arī starptautiskās sabiedrības pārliecību par Latvijas Republikas valsts pārvaldes atbilstību starptautiski pieņemtām normām.
Viens no būtiskākajiem, ja ne pats būtiskākais starptautiskajos revīzijas standartos iekļautais princips ir augstākās revīzijas iestādes neatkarība. Neatkarība visplašākajā nozīmē. Sākot ar prasību augstākās revīzijas iestādes neatkarību noteikt nacionālajos tiesību aktos, garantijām valsts kontroliera un Valsts kontroles padomes locekļu imunitātei, tiesībām pēc savas izvēles un bez parlamenta un valdības ietekmes veikt publiskā finansējuma un mantas revīzijas, tiesībām uz neierobežotu piekļuvi informācijai, tiesībām pieprasīt parlamentam nepieciešamos resursus darba izpildei un tiesībām sniegt informāciju sabiedrībai par revīziju rezultātiem. Neatkarības princips arī nosaka, ka valdībai nav tiesību iejaukties augstākās revīzijas iestādes budžeta veidošanā, kā arī noteikt, kā budžets ir izlietojams pēc tā apstiprināšanas.
Mūsu ieskatā Valsts kontroles neatkarība desmit punktu skalā šobrīd būtu vērtējama ar aptuveni astoņiem punktiem.
Pirmkārt, Valsts kontroles ikgadējais finansējuma pieprasījums joprojām tiek sākotnēji skatīts Ministru kabinetā, kurā ir pārstāvētas Valsts kontroles revidējamās vienības un kura motivācija piešķirt Valsts kontrolei resursus tādējādi dažkārt varētu būt samērā zema. Savu tiesību un interešu (neatkarības) aizstāvībai, kā arī, lai nodrošinātu atbilstību valsts varas dalīšanas principam[14], Valsts kontrole 2010. gadā vērsās Satversmes tiesā. Ar Satversmes tiesas 25.11.2010. lēmumu spēkā esošās tiesību normas tika noteiktas par Satversmei neatbilstošām[15] un valdībai tika uzdots neatbilstības novērst[16]. Grozītās tiesību normas pašlaik nosaka, ka Valsts kontrole plāno budžetu neatkarīgi no izpildvaras viedokļa par maksimāli pieļaujamo izdevumu apjomu; domstarpību gadījumā Valsts kontroles un valdības viedokļi tiek pievienoti budžeta projektam, to virzot uz Saeimu[17]. Valsts kontroles ieskatā šī kārtība ir uzskatāma par kompromisa risinājumu un kā tāda arī būtu vērtējama.
Otrkārt, Pacientu tiesību likums ierobežo Valsts kontroles piekļuvi pacientu datiem, kas savukārt būtiski pazemina revīziju efektivitāti veselības aprūpes jomā, kas nemainīgi ir sabiedrības interešu epicentrā. Liegums apstrādāt pacientu jeb sensitīvos datus liedz analizēt visaptverošus datus par problēmu mērogu, konkrētu manipulāciju izmaksām un iespējami prettiesisku rīcību.
Jāuzsver, ka mūsu revīzijās netiek vērtēts ārstniecības process – noteiktās diagnozes pamatotība vai pacientiem noteikto medikamentu nepieciešamība, tomēr, lai gūtu pārliecību, vai veselības nozarei piešķirtie līdzekļi tiek izlietoti tiesiski, ekonomiski un efektīvi, var rasties situācijas, kad Valsts kontrolei ir nepieciešama informācija par pacientiem sniegtajiem ārstniecības pakalpojumiem.
Valsts kontrole ir vairākkārt vērsusies Saeimas komisijās ar lūgumu izdarīt grozījumus tiesību aktos, kas ļautu Valsts kontroles pieeju datiem veidā, kas vienlaikus pilnībā nodrošinātu Fizisko personu datu aizsardzības likuma ievērošanu. Arī šajā gadījumā savu un sabiedrības interešu aizstāvībai Valsts kontrole 2011. gadā vērsās Satversmes tiesā. Satversmes tiesa lēma, ka Pacientu tiesību likums atbilst Satversmei[18], vienlaikus norādot, ka spriedumā minētais neierobežo likumdevēja tiesības lemt par Pacientu tiesību likuma grozīšanu vai citu tiesību aktu pieņemšanu nolūkā piešķirt Valsts kontrolei tiesības pieprasīt informāciju un/vai paredzēt Valsts kontroles tiesības informāciju par pacientu saņemt pastarpināti no citām valsts pārvaldes iestādēm[19]. Šobrīd šāda sadarbība ir iespējama ar Veselības inspekciju, kas praksē nav pierādījusies kā efektīva, galvenokārt inspekcijas ierobežotu cilvēkresursu dēļ.
Ne 11., ne 12. Saeima neuzskatīja par nepieciešamu sekot Satversmes tiesas ieteikumam un izvērtēt iespēju novērst informācijas ieguves ierobežojumus, vienlaikus saglabājot personas datu aizsardzības garantijas. Valsts kontroles ieskatā šis ierobežojums negatīvi ietekmē tās neatkarību, bet kas šajā gadījumā ir daudz būtiskāk – liedz iespēju pilnvērtīgi pārbaudīt veselības aprūpes jomu, kurai jau šobrīd tiek un arī turpmāk tiek plānots būtiski palielināt finansējumu, bet nav pārliecības par to, cik lietderīgi tiek izmantots jau esošais finansējums.
Valsts kontroles neatkarību joprojām ir iespējams stiprināt, ja vien būs politiskā vēlme un drosme to darīt. @VKontrole
Valsts kontroles ieskatā likumdevējam un valdībai būtu jādomā par Valsts kontroles neatkarības stiprināšanu ne tikai brīžos, kad plānojam iestāties kādā starptautiskā organizācijā un mums jāpierāda, ka esam cienīgi tajā iestāties, jo, cita starpā, “mums ir pilnībā neatkarīga augstākā revīzijas iestāde”. Patiesībā – joprojām ir nepieciešamība un galvenais – iespēja šo neatkarību nostiprināt.
Atbilstību pārējiem starptautiskajos revīzijas standartos noteiktajiem neatkarības principiem Valsts kontrole vērtē kā pietiekamu. Un kas ir ļoti svarīgi – ar pilnu atbildību varam teikt, ka politisku spiedienu, kas izpaustos kā revīziju tēmu uzspiešana, aicinājumi noklusēt revīziju secinājumus un tamlīdzīgi, vismaz pēdējo 8–10 gadu laikā no politiķu puses neesam izjutuši. Jā, mēs saņemam iesniegumus veikt revīzijas arī no Saeimas deputātiem, bet tie tiek izvērtēti līdzīgi kā jebkura cita sabiedrības locekļa iesniegums un ņemti vērā, vērtējot nozaru riskus.
Un nobeigumā – mēs domājam, ka esam labi partneri. Vispirms jau saviem galvenajiem klientiem – sabiedrībai, jo mēs cenšamies pārbaudīt jomas, trūkumi kurās mūsu iedzīvotājus ietekmē visvairāk. Domājam, ka esam labi partneri arī Saeimai – šo pašu iemeslu dēļ, jo Saeimas deputāti tomēr ir tautas priekšstāvji. Mēs gribētu būt labi partneri arī valdībai un revidējamām vienībām. Mēs apzināmies, ka nevienam nepatīk, ja norāda uz trūkumiem, bet gandrīz vienmēr tas veicina attīstību. Revidenti ir miermīlīgi cilvēki, kas dara savu darbu. Revidenti ir apmācīti ‘uzost’ vājās vietas, bet ‘uzošana’ nav pašmērķis. Mēs nevaram izmainīt to, kas jau ir izdarīts, bet mēs varam motivēt iestādes mainīt savu turpmāko rīcību un attieksmi. Revidenti iestādes vadītājam neatnes labas vai sliktas ziņas par iestādi – labas vai sliktas lietas iestādē jau pastāv. Revidenti vaicā. Un viņi vēlas, lai atbildes būtu pamatotas un saprotamas. Ja tas tā ir, tad pārliecību par labi padarītu darbu gūst ne tikai revidents, bet arī pats iestādes vadītājs un/vai ministrs.
Arī Valsts kontroles darbs tiek pārbaudīts – gan finanšu uzskaite, gan atbilstība un efektivitāte @VKontrole
Un vēl viens mīts – ‘Valsts kontrole visus pārbauda, Valsts kontroli nepārbauda neviens’. Kā sabiedrība var pārliecināties, ka pati Valsts kontrole strādā efektīvi?
Valsts kontroles finanšu pārskatu pārbauda Saeimas izvēlēts zvērināts revidents. Savukārt Valsts kontroles darba atbilstību un efektivitāti atbilstoši starptautisko revīzijas standartu prasībām pārbauda citu valstu augstāko revīzijas iestāžu revidenti. Šādu pārbaudi 2015. gadā Valsts kontrolē veica sešu augstāko revīzijas iestāžu komanda no ASV, Nīderlandes, Dānijas, Polijas un Slovākijas augstākajām revīzijas iestādēm un Eiropas Revīzijas palātas, vērtējot praktiski visus Valsts kontroles darbības aspektus, sākot ar stratēģisko un revīziju plānošanu, cilvēkresursu vadību un beidzot ar finanšu, atbilstības un lietderības revīziju metodikām un ziņojumu kvalitāti. Pārbaudes rezultāti tika prezentēti Saeimai un apliecināja, ka Latvijas Republikas Valsts kontrole ir uz attīstību virzīta un moderna iestāde, kas strādā atbilstoši starptautiskajiem revīziju standartiem.
Taču mēs saprotam, ka tas joprojām nav pietiekami, jo valsts un sabiedrība pastāvīgi mainās. Par vēlmi pilnveidoties un attīstīties liecina arī mūsu stratēģija 2018.–2021. gadam, kurā esam noteikuši un vienkāršā valodā skaidrojuši savus nākamos ambiciozos mērķus[20].
Attīstība ir neizbēgama, to saprot visas uz klientu orientētās augstākās revīzijas iestādes pasaulē, kuru izpratni par attīstību ir skaidri un saprotami nodefinējusi Somijas valsts kontroliere:
Labas pārvaldības izpratne mainās līdz ar paaudžu maiņu. Aizmirstībā aiziet arī vecie ideāli par ‘savu kaktiņu un stūrīti zemes’. Katra paaudze pati nosaka ētiskās vērtības, uz kurām būvēt savas darbības modeļus, attīstīt tehnoloģijas un publiskos pakalpojumus. Šai perspektīvai ir jābūt skaidri redzamai arī publiskā sektora revīzijās[21]. @VKontrole
[1] Case Re: Kingston Cotton Mills Co. (1896).
[2] Motīvi un paskaidrojumi iesniegtam likuma projektam par Latvijas Valsts kontroli. 1923.gads.
[3] Valsts kontroles likuma 2. pants.
[4] Valsts kontroles likuma 3. panta 2. daļa.
[5] Economy, Efficiency, Effectiveness (angļu val.).
[6] Valsts kontroles likuma 46. pants.
[7] Valsts kontroles likuma 48. pants.
[8] ISSAI 300:30; ISSAI 3100:81.
[9] ISSAI 10, 3. princips.
[10] Arī Likums par budžetu un finanšu vadību un Revīzijas pakalpojumu likums.
[11] http://www.issai.org/.
[12] INTOSAI jeb Augstāko revīzijas iestāžu vispasaules asociācijā šobrīd ir 194 locekļi (tajā skaitā Latvija) un seši asociētie locekļi.
[13]http://www.issai.org/. Pašlaik notiek INTOSAI standartu ietvara reforma; atbilstoši jaunajai klasifikācijai prasības dalīsies – principos (INTOSAI-P), standartos (ISSAI) un vadlīnijās (GUID).
[14] Latvijas Republikas Satversmes 1. pants.
[15] Latvijas Republikas Satversmes 1., 83. un 87. panti.
[16] Satversmes tiesas spriedums par Likuma par budžetu un finanšu vadību 19.panta piektās daļas, Valsts kontroles likuma 44.panta otrās daļas un Tiesībsarga likuma 19.panta otrās daļas atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 1., 83. un 87.pantam
[17] Likuma par budžetu un finanšu vadību 161, 162 (8), 19 (5), 20(41), 21(17). panti.
[18] Latvijas Republikas Satversmes 1., 87. un 88. pants.
[19] Satversmes tiesas spriedums par Pacientu tiesību likuma 10.panta piektās daļas 6.punkta, ciktāl tas neparedz tiesības Valsts kontrolei pieprasīt savu likumā noteikto funkciju veikšanai nepieciešamo informāciju par pacientu, atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 1., 87. un 88.pantam.
[20] Valsts kontroles stratēģija.
[21] Tytti Yli-Viikari, Somijas Republikas valsts kontroliere.