1921. GADS
Ernests Ozoliņš

Valsts kontroles darbības sākuma posmā, tas ir, līdz 1923. gada rudenim, iestādes vadībā bija pabijuši trīs valsts kontrolieri – Eduards fon Rozenbergs (amatā bija no 1918. gada 2. decembra līdz 1919. gada 13. jūlijam), Pauls Mincs (amatā bija no 1919. gada 13. jūlija līdz 1921. gada 17. jūnijam) un Ernests Ozoliņš (1887-1942) (amatā bija no 1921. gada 19. jūlija līdz 1923. gada 26. janvārim).

 

Ernests Ozoliņš (1887-1942)  – trešais Valsts kontrolieris, amatā bija no 1921. gada 19. jūlija līdz 1923. gada 4. janvārim. Dzimis 1887. gada 3. augustā Kastrānes pagastā zemnieka ģimenē. E. Ozoliņš izglītību ieguvis Pētera reālskolā Rīgā un Maskavas Komercinstitūtā. Tā kā no 1903. gada aktīvi piedalījies skolēnu revolucionārajos pulciņos, lai izvairītos no represijām, 1906. gadā devās uz Šveici. Atgriezies Latvijā, turpināja aktīvu sabiedrisko un politisko darbību (darbojās strādnieku sociālistiskajās, kultūras un kooperatīvu organizācijās) par ko vairākas reizes apcietināts. No 1908. gada strādāja vairākos Rīgas kooperatīvos. 1912. gadā pēc piedalīšanās Latviešu sociāldemokrātiskās strādnieku partijas kongresā Helsingforsā (Helsinkos) apcietināts un uz četriem gadiem un izsūtīts uz Sibīriju. 

 

Sākoties Pirmajam pasaules karam, E. Ozoliņš tika mobilizēts un nosūtīts uz Galīcijas fronti; pēc Latviešu strēlnieku bataljonu dibināšanas 1915. gada vasarā, tika dislocēts vienā no bataljoniem. Pēc aktīvā karadienesta beigām 1918. gadā sāka strādāt Maskavas pārtikas komitejā un Valsts patērētāju kooperatīvā "Centrosojuz". 1919. gadā Maskavā boļševiki E. Ozoliņu apcietināja, tomēr 1920. gada aprīlī apmaiņas ceļā – uz Padomju Krieviju devās Latvijā apcietinātie komunisti, savukārt E. Ozoliņš kopā ar starpkaru Latvijā pazīstamo politiķi Ernestu Voldemāru Bastjāni (1884-1975), gleznotāju Jūliju Madernieku (1870-1955) un citiem – izdevās atgriezties Latvijā. Pēc atgriešanās Latvijā 1920. un 1921. gadā viņš vadīja Rīgas pilsētas pārtikas valdi, bija arī Rīgas pilsētas valdes loceklis. 1921. gadā izveidotajā Zigfrīda Annas Meierovica (1887-1925) Ministru kabinetā, būdams Latvijas Strādnieku sociāldemokrātu (mazinieku) partijas pārstāvis, ieņēma Valsts kontroliera amatu. 1923. gada 4. janvārī Ministru kabinets E. Ozoliņu iecēla Latvijas Bankas direktora amatā, līdz ar to viņš pārstāja pildīt Valsts kontroliera amata pienākumus. Latvijas Bankas direktora amatā E. Ozoliņš bija līdz valsts okupācijai 1940. gada jūnijā. Pēc tam viņš tika pārcelts citā amatā – kļuva par Latvijas Bankas Kredīta nodaļas vadītāju. 

 

E. Ozoliņš aktīvi darbojās politikā – no 1904. līdz 1921. gadam bija Latvijas Sociāldemokrātiskās strādnieku partijas biedrs, no 1921. līdz 1929. gadam – Latvijas Strādnieku sociāldemokrātu mazinieku partijas biedrs, no 1929. gada līdz 1934. gadam, kad K. Ulmaņa realizētā valsts apvērsuma kontekstā tika apturēta visu politisko partiju darbība, Progresīvās apvienības biedrs. Piedalījās 2. Saeimas vēlēšanās no Apvienotā Sociāldemokrātu mazinieku partijas un Laukstrādnieku savienības kandidātu saraksta un Rīgas Domes vēlēšanās 1931. gadā no Progresīvās apvienības saraksta; netika ievēlēts.

 

Apbalvots ar III šķiras Triju Zvaigžņu ordeni. 1941. gada 14. jūnijā Rīgā E. Ozoliņu arestēja un nosūtīja uz Molotovas apgabala Usoļjes labošanas darbu nometni. Nošauts 1942. gada 17. maijā Soļikamskas cietumā.

 

Iepazīsties ar materiālu:

Ernests Ozoliņš (1887-1942), valsts kontrolieris (17.06.1921.-13.11.1923.). Latvijas Nacionālā arhīva Latvijas Valsts vēstures arhīvs

Atpakaļ