Lai gan jau 10.06.2010. Saeimas apstiprinātajā Latvijas ilgtspējīgas attīstības stratēģijā līdz 2030. gadam īslaicīgās nabadzības mazināšana ir noteikts kā prioritārs valsts ilgtermiņa rīcības virziens, kura īstenošanai ir nepieciešama efektīva sociālās palīdzības sistēma, četru gadu laikā Labklājības ministrija nav izstrādājusi un apstiprinājusi vienotu sociālās palīdzības politiku. Valsts sociālās palīdzības politika ir īstenota, pasūtot pētījumus un sagatavojot informatīvos ziņojumus par sociālās palīdzības jomā identificētajām problēmām un riskiem, nepiedāvājot konkrētus risinājumus to novēršanai. Tā kā politikas izstrāde ir uzsākta tikai 2014. gadā un to ir plānots veikt līdz pat 2017. gadam, vienotas un mērķtiecīgas politikas izstrāde nabadzības mazināšanai Latvijas Republikai arvien ir izaicinājums.
Labklājības ministrija nav spējusi arī nodrošināt, ka pašvaldībām ir vienota izpratne par sociālās palīdzības pamatprincipiem un sniedzamiem atbalsta veidiem, par normatīvajos aktos paredzētās rīcības brīvības izmantošanu trūcīgas ģimenes (personas) statusa piešķiršanai, kā arī par nepieciešamību ieviest maznodrošinātas ģimenes (personas) statusu. Minēto nepilnību dēļ ģimenēm (personām) ar līdzvērtīgu ienākumu un materiālā stāvokļa līmeni nav iespēja saņemt ne tikai līdzvērtīgu pašvaldību sniegto sociālo atbalstu, bet nav tiesību saņemt arī valsts noteiktos tiesiskos labumus, kas ir noteikti dažādos normatīvajos aktos.
Revīzijā Labklājības ministrijai ir sniegti 13 ieteikumi, savukārt revīzijas apjomā iekļautajām 10 pašvaldībām - 96 ieteikumi.